Atrodas: Cēsu novads, Drabešu pagastā pie bijušās Amatas stacijas ēkas. (Braucot no Cēsu puses, kreisajā pusē) Gps 57.210582, 25.310291
Atklāts 2021. gada 14. jūnijā.
Piemiņas vieta: No Latvijas 1949. gada 25. martā un turpmākajās dienās 33 ešelonos kopumā aizveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. No Amatas stacijas 1949. gada 27. martā divos naktī izbrauca 62 vagoni – garais ešelons Nr. 97322 ar 329 vīriešiem, 596 sievietēm, 393 bērniem.
Piemiņas vietas izveides autoram, arhitektam, dizainerim Marekam Birzniekam šis ir pirmais tāds objekts, bet ar cēsniekiem sadarbība jau bijusi. Viņš izstrādājis “Sirdsapziņas ugunskura” arhitektonisko risinājumu.
Centrālais objekts būs 1318 dažāda izmēra un krāsas metāla stabiņi. Katrs no tiem simbolizē kādu 1949. gada 25. martā no toreizējiem Cēsu un Alūksnes apriņķiem aizvestu cilvēku. Uz katra stabiņa izsūtītā vārds, uzvārds, dzimšanas gads un pagasts – no kuras vietas tika izsūtīts. Mazākie stabiņi simbolizē bērnus, nedaudz lielākie – sievietes, bet garākie – vīriešus.
“Katrs stabiņš pagriezts uz to pusi, kur ir izvesto dzimtās mājas. Uz doto brīdi uzstādīti 394 stabiņi ar pašu deportēto vai radu atbalstu, un vēl nepieciešami 932 stabiņi.
Savs stabiņš ir arī pašam idejas autoram Pēterim Ozolam, bet tomēr ar tā laika uzvārdu – Ozoliņš, kuru sešu gadu vecumā kopā ar ģimeni 1949. gada 26. martā aizveda no Kosas pagasta “Pērkoņiem”. Projekta idejas autors un virzītājs Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols.
Piemiņas vietas informācijas stends ar vēsturnieces Ineses Dreimanes sagatavoto tekstu redzams priekšplānā. Uz informatīvā stenda lasāma informācija par 1949. gada izsūtīšanu un PSRS represīvo orgānu okupētajās Baltijas valstīs īstenoto operāciju “Priboi” (Krasta banga), kas bija izsūtīšanas pamatā.
Bijušā dzelzceļa malā aiz kokiem paslēpusies kādreizējās Amatas stacijas ēka. Apkārtne mainījusies, te nepiestāj vilcieni, tagad garām ved Zaļais dzelzceļš, bet pati ēka kā kādreiz.
Citāts: “Toreizējais stacijas priekšnieks Kārlis Runcis to uzņēmis pa savas istabas logu. Ešelona pirmais vagons stāvēja tieši pretī,” stāsta represijās cietušās rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce un atgādina, ka vēl ir tik daudz neizzinātā, ir cilvēku stāsti, arī tādi, kā K.Runcis devis pirmo maltīti tiem, kuri pēc gadiem atgriezās. “Uz sliedēm tagad varam nolikt puķes, tā godinot novadnieku piemiņu,” uzsvēra I.Lāce.
Piemiņas vietas atklāšanas reizē klāt bija arī Guntis Bikars no Straupes. “Mani, brāli, māsu un mammu izveda 47.vagonā. Tā laika notikumu brūces nav sadzijušas,” saka straupietis un atgādina, ka aizvien dzīvi ir padomju propagandas meli. Tiek stāstīts, ka bērnus jau neizsūtīja, viņi brauca līdzi vecākiem. Bet deportētos apsargāja, jo okupācijas vara izteicās, ka gribēja budžus pasargāt no tautas dusmām. “Mums ir jāzina savas tautas vēsture, lai nenoticētu naidīgai, melīgai propagandai,” uzsver Guntis.
Avoti un saites:
http://www.amatasnovads.lv/wp-content/uploads/2021/03/AmatasVestis-MARTS-2021-Web.pdf
https://militaryheritagetourism.info/lv/military/sites/view/583?0