Dundaga – piemiņas vieta represētajiem. Šķeltais akmens.

Atrodās: Talsu novads, Dundaga Dundagas pagasts,( Talsu un Ernesta Dinsberga ielas krustojums)  Gps 57.511239, 22.351771

Atklāts: 1989. gada 25. martā.

Vēsture: 1989. gada 24. martā, dienu pirms represēto cilvēku atceres pasākuma Dundagā, ra­dās jautājums, kur novietot ziedus. Tika izteikta ideja, ka varētu izveidot piemiņas vietu – nolikt piemi­ņas akmeni netālu no aptiekas.

Bija 1989. gads. Ideja par piemiņas akme­ni nāca no Tau­tas frontes. Zi­nāja, ka citur salikti līdzīgi, un turpat jau bija 25. marts. Aptie­kā kādreiz atradās vietējā čeka, tur dzīvojis če­kistu priekš­nieks, tur arī cilvēki turēti pirms tālākās izsūtīšanas. Tā­pēc nosprieda, ka tā būtu īstā vieta piemiņas akmenim.

Mūsu melioratoru priekšnieks Jēkabs Sproģis, vairāk braukājis pa meliorācijas objektiem, ieteica iz­mantot akmeni, kas atrodas uz Nevejas ceļa, kilometrus trīs no cen­tra. Komisija, kurā bija arī Tautas frontes pārstāvji, aizbrauca apskatī­ties un atzina to par labu esam.

Kaudzē sastumti, tur bija vairāki meliorācijas laika akmeņi. Izraudzī­tais apmēram par divām trešdaļām gulēja zemē. Bija jāceļ ārā. Tehniku darbiem iedeva mūsu meliorācija. Strādāja Valdis Vēzis no Pāces, lai­kam arī nu jau mirušie Gunārs Ābe­le, Juris Tenders un Gunārs Bērents. Akmeni ārā ceļot, tas sašķēlās divās daļās, un vēlāk abus atsevišķos gabalus atveda uz centru. Stāsts par zibens šķēlumu ir romantisks, bet nav patiess.

24. martā pie manis atnāca Sproģis un teica, ka jābrauc pakaļ. No Stendes meliorācijas bija iedots treileris, ko vilka traktors, septiņsimtnieks. Krānu celšanai iedeva MRS, Šķiet, tas bija desmittonīgais, jo tā tik vien spēja akmens smagāko daļu pacelt. Es to vērtēju vismaz uz deviņām tonnām. Labi, ka akmens bija sašķēlies, citādi to nebūtu varē­juši iedabūt treilerī. Mazākā ak­mens daļa varēja svērt tonnas trīs.

Kad atbraucām un akmeni izkrā­vām, gribējām novietot abas daļas vienu uz otras, bet tās nobīdījās. Domājām, kā dabūt atpakaļ, taču arhitekts un Tautas frontes nodaļas vadītājs Uģis Kaugurs, kas vadīja darbu, ieteica atstāt kā ir. Pavisam bijām kādi pieci seši vīri. Tā visa diena pagāja. Beigās atbrauca ugunsdzēsēji, nomazgāja no ak­mens zemi. Atceros, ka visu dienu bija nepatīkams slapjdraņķis. Nākamajā dienā notika piemiņas sarīkojums. Vēlāk izveidoja apstādījumus un Vilnis Titāns iekala uzrakstu „Es sapni par dzimteni pagal­vī likšu…”.

Avots: Dundadznieks (29.03.2004.) „Es sapni par dzimteni pagalvī likšu…”

https://dundagasvesture.wordpress.com/2013/03/27/atklaj-pieminas-vietu-represetajiem-1989/