Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls.

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls. (Foto R. Ķipurs 02.04.2023.)

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls.

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls. (Foto R. Ķipurs 02.04.2023.)

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls.

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls. Informatīva plāksne, kura skaidro Valmieras un Latvijas likteni Otrajā pasaules karā (Foto R. Ķipurs 02.04.2023.)

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls.

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls. (Foto R. Ķipurs 02.04.2023.)

Valmiera. II Pasaules karā kritušo karavīru brāļu kapu memoriāls.

Atrašanās vieta:
Valmiera, 57.540123, 25.432950 (Lucas kalns, Palejas iela)

Valmieras centrā, Kultūras un atpūtas parkā, 1985.g. ar mērķi pārapbedīt padomju karavīrus un nacistiskā terora upurus Valmierā atklāti Brāļu kapi. Otrā pasaules karā kritušo Padomju karavīru brāļu kapu memoriāls Valmierā atrodas Lucas kalnā. Memoriāls izveidots 1984. gadā un tā autori ir Zigrīda Fernava, Juris Tiščenko, Ēvalds Fogelis, Andris Vītols, Jānis Rutkis un Jānis Vītols. Memoriāla svinīgā atklāšana notika 9. maijā 1985. gadā ar kritušo piederīgo piedalīšanos. Pie memoriāla degusi arī mūžīgā uguns.

Atsevišķi, iezīmējot vietu ar granīta plāksni un ābeli, pārapbedīti ebreji – vieta tiek dēvēta par “Zelta Ābeli” un ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī.

Apārapbedītie: 1984. gada 3. augustā tika izdots rīkojums Valmieras jaunizveidotajā memoriālā pārapbedīt kritušos karavīrus no šādām kapsētām: 2.oktobrī 1984. gadā no Piksāru brāļu kapiem pārapbedīti 29 kritušie, no kuriem zināmi 4; atbildīga Padomju laikā par kapiem bija Naukšēnu pilsētas 23. arodskola.  3.oktobrī 1984. gadā no Vecmuižas (Jostiņu) brāļu kapiem pārapbedīti 11 kritušie, no kuriem zināms tikai 1; atbildīgie padomju laikā – Dikļu ciema padome un Dikļu skola; 5.oktobrī 1984. gadā no Oleru ciema brāļu kapiem pārapbedīti 4 zināmi kareivji; atbildīgie padomju laikā – Oleru astoņgadīgā skola; 5.oktobrī 1984. gadā no Rūjienas Miera ielas kapsētas pārapbedīts 1 zināms kritušais kareivis; atbildīgie – Rūjienas vidusskola; 8.oktobrī 1984. gadā no Rencēnu Valmieras ielas brāļu kapiem pārapbedīti 44 zināmi kritušie; atbildīgie – Rencēnu kolhozs “Zelta druva” un Rencēnu astoņgadīgā skola; 8.oktobrī 1984. gadā no Burtnieku ciema padomes Senču lauku saimniecības brāļu kapiem pārapbedīti 95 kritušie, no kuriem zināmi 68; par kapiem atbildīgi bija sovhozs “Burtnieki” un Burtnieku skola-internāts. Šajos brāļu kapos iepriekš bija pārapbedīti 22 kritušie no Ausekļu lauku saimniecības brāļu kapiem, no tiem zināmi 11; 10.oktobrī 1984. gadā no Mazsalacas brāļu kapiem pārapbedīti 4 zināmi kareivji; atbildīgie par kapiem padomju laikā bija – Mazsalacas mežsaimniecība un Mazsalacas vidusskola. 11. oktobrī 1984. gadā no Vaidavas brāļu kapiem pārapbedīti 20 zināmi kareivji, par ko atbildīga bija Vaidavas astoņgadīgā skola; 1947. gadā šķūtniekiem bijis jābrauc ar zirgiem un lāpstām visur salasīt kritušos. Kad Veļķu muižā bijusi skola, te no Krievijas sabraukuši tuvinieki, kas dzīvoja pat nedeļām un sēdēja kapos un raudāja. 1984. gadā pārapbedīšanas laikā vietējos klāt nelaida, bet vēlāk esot mētājušies kauliņi, kurus zēni salasījuši un nodevuši Valmieras muzejam. 12.oktobrī 1984. gadā no Valmieras pagasta Vanagu ciema brāļu kapiem pārapbedīti 36 kareivji, ko kuriem zināmi 34; atbildīgie – sovhozs “Valmiera” un Valmieras 1.vidusskola 15.oktobrī 1984. gadā no Kocēnu Upmaļu lauku saimniecības brāļu kapiem pārapbedīti 62 zināmi kritušie; par brāļu kapiem atbildīga bija Valmieras Autotransporta kolonna nr.12 un Kocēnu 8.gadīgā skola. Šajos brāļu kapos iepriekš bija pārapbedīti kritušie no Kapusargu lauku saimniecības brāļu kapiem, kur bija apbedīti 36 zināmi kritušie, par Kapusargu braļu kapiem atbildīgs bija kolhozs “Kopsolis” un Rubenes astoņgadīgā skola; 18.oktobrī 1984. gadā no Dārza ielas Valmieras Pilsētas kapiem pārapbedīti 16 kritušie, no kuriem zināmi 15; par to atbildīgs bija Valmieras komunālo uzņēmumu kombināts un Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vārdā nosauktā vidusskola; 19.oktobrī 1984. gadā no Valmieras Brēžas kapiem, kas atradās pareizticīgo baznīcas teritorijā, pārapbedīti 80 kritušie, no kuriem zināmi 70; par to atbildīgs bija Valmieras komunālo uzņēmumu kombināts un Valmieras 4.vidusskola. 24.oktobrī 1984. gadā no Valmieras Varoņu laukuma (pie pilsdrupām) brāļu kapiem pārapbedīti 112 karavīri, no kuriem zināmi 111, par ko atbildīgs bija Valmieras komunālo uzņēmumu kombināts un Valmieras 2.vidusskola. Varoņu laukumā kritušie tika apbedīti pēc 1944. gada septembra kaujām, bet 1946. gadā te atklāts piemineklis, kura autors ir Eduards Koncis. Uz pieminekļa tika iekalti vārdi: “Par padomju tautu draudzību. Par padomju tautu brīvību”. Šajā laukumā padomju gados tika organizēti jauniesaukto karavīru mītiņi un 9.maija svinības, kā arī 23.septembrī tika nolikti ziedi “atbrīvotājiem”.

Memoriālā apbedīti 514 karavīri (zināmi 457 vārdi) un 335 civilpersonas (zināmi 56 vārdi).

 

Citēts: Piektdien, 2021. gada 15. oktobrī, Valmierā, memoriālā Otrā pasaules karā kritušajiem norisinājās dekoratīvi dendroloģiskās kompozīcijas “Nenovāktā raža” atklāšana. Tēlnieks Juris Rapa. “Nenovāktā raža” ir līdzjūtības un cieņas apliecinājums cilvēkiem, kuri bija spiesti 1941. un 1949. gada deportācijās pamest mājas, kā arī holokausta upuriem. Granīta āboli uz granīta pamatnes ir simbolisks vēstījums, stāstot par piedzīvoto traģēdiju – cilvēku mājas palika tukšas, āboli – nesalasīti. Kompozīcijas tapšanas laikā tai blakus 1985. gadā tika iestādīta mežābele, tādējādi mākslinieku veidoto simbolismu – granīta ābolus – papildina āboli, ko ik gadu rudenī dāvina mežābele.

Konteksts: Lai gan “Nenovāktā raža” ir memoriāla daļa, kompozīcijas simboliskais un nozīmes vēstījums ir cits. Kā atklāj autori, tas ir sirdsdarbs, dāvana Latvijai, ko teju neticamā veidā izdevies īstenot, jo tā ir piemiņas vieta deportācijas upuriem, kas tapusi Padomju Savienības laikā. Tādējādi tolaik par kompozīcijas vēstījumu netika runāts, arī memoriāla atklāšanas laikā kompozīcija vēl nebija pabeigta un atklāšanas uzrunās pieminēta netika. Vēsturiskajās fotogrāfijās ir redzama nesen iestādītā mežābele, savukārt bronzas āboli tika uzstādīti pēc memoriāla atklāšanas.

“Mēs radījām, mūsuprāt, kvalitatīvu projektu – memoriāla ansambli, taču tas vairāk glorificē vienu aspektu starp divām lielvarām. Tāpēc mums – autoru kolektīvam – šķita, ka memoriāla ansambļa ideja ir jāpapildina. Piesakoties konkursā, par kompozīciju “Nenovāktā raža” neko neminējām, to īstenojām memoriāla veidošanas laikā. Žūrijai, kas pieņēma darbu, mums to izdevās paskaidrot, bet doma kopš pirmsākumiem bija skaidra – deportēto cilvēku, ar varu aizvesto, aizbraukušo piemiņai, visu iedzīvotāju, kuri gāja bojā kara dēļ, piemiņai,” stāsta arhitekts Jānis Lejnieks.

Kompozīcija “Nenovāktā raža” sākotnēji tika veidota no bronzas āboliem, kas izvietoti uz Allažu šūnakmens pamata. Kompozīcija tika izpostīta 1990. gadu sākumā, tīkojot pēc konstrukcijā izmantotajiem krāsainā metāla kausējumiem.

“Tā ir piemiņas atjaunošana. Lai gan citā materiālā, tomēr ļoti tuvu sākotnējai iecerei. Tas ir simbols, būtiska memoriāla ansambļa sastāvdaļa. Tāpēc ir svarīgi, ka šis cieņas apliecinājums te atkal ir, ka varam izstāstīt par tā nozīmi,” skaidro arhitekts Jānis Rutkis.

“Vislabāk dzīvo dabu ataino pati daba, tāpēc kompozīcijā ir mežābele, kas dāvina dzīvu ražu. Paldies Dievam, kociņš ir ieaudzies. Nu jau tam vairāk nekā 30 gadu. Un arī ābolus dāvina. Esam priecīgi, ka kompozīcija ir atjaunota, tā turpina dzīvot mazliet citā veidolā, bet zem tās pašas ābeles. Priecājamies, ka darbs ir novērtēts un vēstījums nav zudis nebūtībā. Mums bija svarīgi pastāstīt par vēsturi, par sāpēm, kas piedzīvotas ikvienā ģimenē kara dēļ,” saka Jānis Lejnieks.

Memoriāla kompleksa, tostarp arī kompozīcijas “Nenovāktā raža”, autori ir tēlnieki Zigrīda un Juris Rapas, arhitekti Ēvalds Fogelis, Andris Vītols, Jānis Rutkis un Jānis Lejnieks.

Kompozīcijas “Nenovāktā raža” atjaunošana finansēta no Valmieras novada pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Apdarē, tāpat kā Brāļu kapos Rīgā, izmantots Allažu šūnakmens, bet galvenais tēls ir sašķeltā Valmieras ģerboņa liepa. “Ansamblim ir divas daļas. Viena ir kapu vietas, otra – sašķeltā liepa, no kuras aug saknes. Atainotajos cilvēkos nav neviena agresīva kustība, nav lielgabalu. Vienā pusē Valmieras ģerbonis, otrā – tā atspiedums, pozitīvs un negatīvs. Mūsu galvenais vēstījums ir par piemiņu traģēdijas upuriem,” stāsta Juris Rapa.

Karavīru apbedījumu vietu aizsardzību un saglabāšanu Latvijā nosaka starpvalstu līgumi, tostarp arī likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” (līdz 2022. gadam.)

Avoti:

https://www.valmierasnovads.lv/nenovakta-raza-kara-upuru-pieminai/ (skat. 03.04.2023.)

https://www.valmieraszinas.lv/valmiera-sakusies-memoriala-ii-pasaules-kara-kritusajiem-atjaunosana/ (skat. 03.04.2023.)

http://sovietheritage.blogspot.com/2017/02/valmieras-padomju-armijas-krituso-bralu.html (skat. 03.04.2023.)

http://memorialplaces.lu.lv/memorialas-vietas/vidzeme/valmiera/ (skat. 03.04.2023.)