Foto: Lilita Vanaga
Atrodas Salaspils Mārtiņa Lutera luterāņu baznīcā Rīgas ielā 49/1. 56.858643, 24.346684
Atklāta 1940. gada 15. maijā toreizējā Salaspils Svētā Jura luterāņu baznīcā. Baltā marmorā darināto piemiņas plāksni (80 x 120 x 2 cm) draudzei dāvinājusi Salaspils Lauksamniecības biedrība. Tajā iegravēts zeltā iekrāsots teksts ar divās slejās sakārtotiem 46 kritušo un bez vēsts pazudušo draudzes locekļu vārdiem:
LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅĀS UN PASAULES KARĀ KRITUŠIE UN
BEZ VĒSTS PAZUDUŠIE SALASPILS DRAUDZES DĒLI
ĀBELE ARVĪDS MAZZĀLĪTIS VOLDEMĀRS
ANDERSONS VILIS MIĶELSONS AUGUSTS
BAUMANIS KĀRLIS OZOLIŅŠ VOLDEMĀRS
BALODIS EDVARDS OZOLS JĀNIS
BREMŠMITS ARNOLDS PĒTERSONS JĀNIS
DAMBERGS JĀNIS PREISS KĀRLIS
ELKSNIS JĀNIS PREISS ALIDA
FINGERS VILIS RUBLIS ALFREDS
GAILIS MĀRTIŅŠ SAKNĪTE ALEKSANDRS
JANSONS OSKARS SKALIŅŠ MĀRTIŅŠ
JĒKABSONS JŪLIJS SKERBELS PĒTERS
KALNIŅŠ ALEKSANDRS SPRINDZIS KĀRLIS
KALNIŅŠ MĀRTIŅŠ STRAUTNIEKS PAULS
KALNIŅŠ PĒTERIS STRAZDIŅŠ ROBERTS
KAULIŅŠ MĀRTIŅŠ STREŅĢE VILIS
ĶESBERS MĀRTIŅŠ VĪTOLS ALBERTS
KĻAVNIEKS VOLDEMARS ZARIŅŠ ARVEDS
LAZDA ANDREJS ZARIŅŠ ANDREJS
LAZDA KĀRLIS ZATIŅŠ MĀRTIŅŠ
LAZDIŅŠ JĀNIS ZARIŅŠ VILIS
LINDE JĀNIS ZARIŅŠ VILIS REINHOLDS
LINDE TEODORS ZARIŅŠ VOLDEMARS
LOSBERGS ERNESTS IEVIŅŠ ANDREJS
GADU SIMTI NESĪS TĀLĀM CILTĪM
JŪSU DARBU NEMIRSTĪGO SLAVU.
- V. 1940. SALASPILS LAUKS. B-BA.
Lai gan Otrā pasaules kara laikā Salaspils baznīca cieta salīdzinoši viegli un tās iekšējā iekārta bija saglabājusies, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, dievnams bija bez logiem un tika pamests. Pamazām to sāka izlaupīt un izdemolēt vandaļi. Draudzes locekļiem bažījoties arī par piemiņas plāksnes likteni, tā tika noņemta un paslēpta draudzes dāmu komitejas bijušās sekretāres Mildas Vērmanes mājās. Tikmēr pats dievnams, kurā Rīgas HES būvniecības laikā tika ierīkotas mehāniskās darbnīcas, iekštelpās kurināta ugunskura izraisīta ugunsgrēka rezultātā nodega, un 1973. gadā celtnes atliekas galu galā tika uzspridzinātas.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Mildas Vērmanes dēls Kārlis Vērmanis, nespējot sagaidīt, kad iznīcinātā dievnama vietā Salaspilī tiks uzcelta jauna luterāņu baznīca, 2004. gada 5. novembrī plāksni nodeva turpmākai glabāšanai Daugavas muzejam ar noteikumu, ka pēc jaunās baznīcas uzcelšanas tā tiks atdota draudzei. 2015. gadā, kad jaunuzceltā Mārtiņa Lutera baznīca tika nodota ekspluatācijā, muzejs piemiņas plāksni nodeva draudzei.
Citāts: Novembra sākumā (2004), tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas un atbrīvošanas cīņu atceres dienām, Latvijas 20. gadsimta vēsture ir papildināta ar akmenī iemūžinātu dokumentu – marmora piemiņas plāksni tiem Salaspils luterāņu draudzes locekļiem, kuri krita vai pazuda bez vēsts Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu (1918-1920) laikā. Salaspilietis Kārlis Vērmanis šo vērtīgo, ilgus gadus sargāto vēstures relikviju uzticēja turpmākai glabāšanai Daugavas muzejam.
1940.gadā pēc Salaspils Lauksaimniecības biedrības iniciatīvas plāksne novietota pēc lielajiem Pirmā pasaules kara postījumiem atjaunotajā Salaspils Sv. Jura baznīcā – tolaik vienīgajā Salaspils baznīcā, kuras drupas ar krustu virs mūriem tagad atrodas Rīgas hidroelektrostacijas ūdenskrātuves malā.
Daudzās Latvijas baznīcās starpkaru periodā tika novietotas līdzīgas plāksnes, daļa ir arī saglabājusies. Taču Salaspils luterāņu baznīcai diemžēl bijis sarežģīts un ļoti drūms liktenis. Plāksne baznīcā palika visai īsu laiku, jo pēc Otrā pasaules kara beigām baznīca vairs netika remontēta pēc samērā nelielajiem karalaika postījumiem, bet pamazām arvien vairāk tika demolēta un postīta (par to gan ir cits stāsts). Toreizējiem atsevišķiem luterāņu draudzes locekļiem bijis skaidrs, ka arī piemiņas plāksne ar laiku tiks iznīcināta gan baznīcas neaizsargātības, gan plāksnes uzrakstā minēto Latvijas brīvības cīņu dēļ. Tāpēc plāksne paklusām noņemta un noslēpta baznīcas bijušās Dāmu komitejas sekretāres Mildas Vērmanes mājās.
Vērmaņu mājās, mazā vecās Salaspils saliņā tagadējā Enerģētiķu mikrorajonā tā arī glabāta gandrīz piecdesmit gadus. Mildas Vērmanes dēls, daudziem salaspiliešiem pazīstamais un cienījamais pensionētais skolotājs Kārlis Vērmanis ir Salaspils iedzimtais vairākās paaudzēs un sava novada vēstures patiess cienītājs. “Ja padomju laikos uzzinātu, ka mājās glabājas šāda plāksne, – galvu vis neglaudītu, īpaši skolotājam. Bail jau gan nebija, labi noslēpu.”
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas sirmais skolotājs ir gaidīt gaidījis Salaspilī atkal atjaunotu vai no jauna uzceltu luterāņu baznīcu, kurā šai memoriālajai plāksnei atkal būtu jāatrodas. Pēdējā gadu desmitā jau ir uzceltas jaunas katoļu un pareizticīgo baznīcas. Kamēr jaunā baznīca vēl ir tikai projektā un nav skaidri zināms, kad to sāks celt, piemiņas zīme kā liela vērtība nu glabāsies Daugavas muzejā līdz ar citām Salaspils vēstures liecībām un šajās valsts svētku dienās atradīsies goda vietā.
Tas ir apbrīnojami un cerīgi, ka Salaspilij, kur zudumā gājuši daudzi senākās vēstures pieminekļi, kaut reti, tomēr atklājas jaunas 20. gadsimta pirmās puses vēstures zīmes, kas, laikam ritot, ieguvušas arī savu patstāvīgu stāstu un ar cilvēku likteņiem saistītu vērtību.
Gaišajā marmora plāksnē (80x120x2 cm) joprojām spoži mirdz trīs simboliskās zvaigznes, taču burti laika gaitā vietām ir padzisuši.
Šie vīri varēja būt Pirmā pasaules kara laikā frontēs ārpus Latvijas vai tepat Rīgas pievārtē kritušie strēlnieki, vai atdevuši dzīvības Latvijas Brīvības cīņu laikā kaut kur Latgalē, Kurzemē vai citā malā. Katrai ģimenei smags zaudējums bija ikviens tuvinieks, lai kad un kur viņš kritis. Arī pašā Salaspilī starpkaru laikā tika uzliktas piemiņas zīmes un pieminekļi septiņu (!) Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas karā kritušo latviešu, krievu, vācu un igauņu karavīru brāļu kapu vietās.
Tomēr starp daudzajiem vīriešu uzvārdiem atrodama arī viena sieviete – Alīde Preisa. Kā deviņdesmitajos gados stāstīja 1913.gadā dzimusī Lidija Preisa no Salaspils “Bajāriem”, Alīde bijusi mežsarga Reinholda Preisa meita un nošauta Pirmā pasaules kara laikā. Sīkākas ziņas no stāstītājas atmiņas jau bija pagaisušas. Visticamāk, Alīde bija nejaušais upuris šīs apkārtnes daudzu māju tiešā tuvumā notikušās karadarbības laikā (Mazās Juglas kaujas 1917.gada septembra sākumā un igauņu – latviešu karaspēka daļu cīņas pret Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju 1919.gada jūlija beigās – augusta sākumā).
Iespējams, ka sarakstā minētie 46 cilvēki nav pilnīgi visi Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas kaujās kritušie un bez vēsts pazudušie Salaspils draudzes locekļi. Saraksts, visticamāk, sastādīts 1939. vai 1940. gadā, kad veidota pati plāksne un pēc kariem bija pagājis jau diezgan ilgs laiks. Saraksta pašās beigās it kā pēdējā brīdī vēl pievienots Andreja Ieviņa vārds. Daļa vietējo ģimeņu pēc bēgļu gaitām neatgriezās Salaspilī un par šo ģimeņu kritušajiem piederīgajiem ziņas sarakstā varbūt netika iekļautas. Jāatceras arī, ka pie Salaspils luterāņu draudzes nepiederēja pilnīgi visi salaspilieši, taču šīs draudzes locekļi bija arī daļa stopiņiešu, dolēniešu un citi. Tomēr nelielā Salaspils pagasta kā draudzes centra karos zaudēto cilvēku uzskaitījums varētu būt diezgan precīzs, jo sarakstā minēto cilvēku lielākā daļa, pagaidām spriežot tikai pēc uzvārdiem, bijuši veco Salaspils pagasta dzimtu piederīgie. Sarakstā ir minēti seši Zariņi – šis izplatītais uzvārds bija Salaspils “Vecpelšu”, “Puntu”, “Tīsu”’ un vēl citu māju iemītniekiem.
Mainījusies ir Salaspils, nomainījušās vairākas paaudzes, bet šī plāksne no jauna satuvina mūs ar it kā jau tālajiem notikumiem, no aizmirstības izceļ līdz šim anonīmu cilvēku vārdus, kurus parasti ieraksta kara zaudējumu bezkaislīgajos skaitļos. Sirmais Kārlis Vērmanis, nododot šo plāksni muzejam, jautāja: “Bet vai jaunie to cienīs? Vai tā viņiem kaut ko nozīmēs?”
Ļoti gribas ticēt, ka nozīmēs. (Lilita Vanaga, vēsturniece)
Avoti:
Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 305. lpp.;
Vanaga, L. Salaspils novads: Gadsimtu hronoloģija 9. g. t. pr. Kr. – 21. gs. Salaspils: Salaspils novada dome, 2011. 139. lpp.;
Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas: Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra. 3. sēj. Rīga: DUE, 2007. 433. lpp.;
Latvijas Vēstnesis, Nr. 182, 16.11.2004.; https://www.vestnesis.lv/ta/id/96538
https://karavirukapi.blogspot.com/2020/05/salaspils-luteranu-baznica-pieminas.html (skat. 28.09.2025.)
https://www.vestnesis.lv/ta/id/96538 (skat. 28.09.2025.)