Piemiņas akmens “Vārdupē”. Deportēto piemiņas vieta.
Atrodas: Kurmāles pagasts, Kuldīgas novads, ceļu krustojumā – Kuldīga / Liepāja P112 pagriezienā uz Vilgāli, gps 56.870894, 21.858060
Atklāts: Kurmāles pagastā piemiņas akmens represētajiem atklāts 2002. gada 14. jūnijā.
Akmenī iekaltie vārdi:
Es sapni par dzinteni pagalvī likšu.
K. Skalbe
Tēlnieks Guntis Tiltiņš
Izsūtīto vārdi piemiņas stendā un karogs kā brīvības apliecinājums papildina 2025. gada 2. septembrī atjaunoto memoriālu. Piemiņas informatīvajā stendā ir ierakstīti izsūtīto vārdi un uzvārdi.
Citāts:
Vārdupes memoriāla stāsts: No sniegpulkstenītēm līdz vārdu sienai
Vārdupes piemiņas vieta Kuldīgas novadā nav jauns veidojums; tās pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad ar vietējo iedzīvotāju gribu un neatlaidību tika ielikti pamati atmiņas uzturēšanai. Ilgus gadus šeit ir kopts sirsnīgs rituāls: katru gadu martā, atzīmējot komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, tiek stādītas baltās sniegpulkstenītes. Šie trauslie, bet spēcīgie ziedi simbolizē atdzimšanu un cerību sniega klātajā, aukstajā Sibīrijas tuksnesī, kur daudzi atrada savu pēdējo atdusu un kur katra sniegpulkstenīte atgādina par kādu neatgriezušos dvēseli.
Taču tagad memoriāls ir ieguvis jaunu elpu un papildu dziļumu. Vārdupes sirds tagad pukst ar izsūtīto cilvēku vārdiem, kas rūpīgi apkopoti un iegravēti informatīvā stendā. Katrs uzvārds, katrs vārds nav tikai zīme; tas ir atjaunots dzīvesstāsts, pieminēts cilvēks, kas reiz staigāja pa šo zemi. Šī personalizētā pieeja palīdz aptvert traģēdijas patiesos apmērus, jo tie vairs nav tikai statistikas cipari, bet gan konkrētas ģimenes un indivīdi, kuru liktenis tika sagrauts. Kurmāles pagasta vēstures pētniecības entuziaste Aina Sļisarenko ar smagu sirdi atzīmē: “Varētu teikt, gandrīz visas ģimenes tika izvestas.” Šis piemiņas papildinājums kalpo kā liecība paaudzēm, kas nāks, lai tās neaizmirstu šo tumšo vēstures lapaspusi.
Īpašu emocionālu svaru piešķir arī jaunais sarkanbaltsarkanais karogs, kas tagad plīvo virs piemiņas vietas. Ikars Strautnieks, viens no tiem, kuri atgriezās no Sibīrijas un aktīvi iesaistās memoriāla iekārtošanā, ar smeldzi balsī saka: “Kad es tagad paskatos, kas notiek Ukrainā, – tas taču ir necilvēciski. Katru dienu es Dievu lūdzu, es esmu kristīgs cilvēks. Un tomēr es ticu, Dievam vajadzētu būt taisnībai par šitiem zvēriem.” Viņa rokas pieskāriena pavadīts, karogs paceļas mastā, kļūstot par ne tikai valstiskuma, bet arī personiskās brīvības, izturības un ticības simbolu.
Vārdi kā gaismas stars: Personīgās atmiņas un valsts atbildība
Katrs vārds piemiņas vietā Kuldīgas novada Vārdupē ir gaismas stars tumsā, kas atjauno cilvēcību un atmiņu. Tādas iniciatīvas kā “Aizvestie. Neaizmirstie.”, kurās tiek lasīti deportēto vārdi un veidotas digitālas kartes, vizualizē traģēdijas apmērus un ļauj izsekot individuāliem likteņiem. Tas ir veids, kā cīnīties pret aizmirstību un vienaldzību, kas var būt tikpat bīstama kā pats represiju režīms. Šie vārdi atgādina, ka aiz katra skaitļa stāv cilvēks ar saviem sapņiem, ģimeni un dzīvi, kas tika nežēlīgi salauzta. Anna Rancāne, viena no izdzīvojušajām deportētajām, atceras traģisko brīdi: “Es biju sajūgusi zirgu un vedu malku mājā, jo tēva man nebija. Tas man bija cietumā. Un uzreiz man pienāca klāt, lai es sviežot malku ārā, braucot sētā, krāmējot mantas. Jābrauc esot līdzi.” Šādas personiskās liecības ir neatsveramas, lai uzturētu dzīvu vēstures atmiņu un nodotu to nākamajām paaudzēm.
Līlija Ose, kura pati dzimusi Sibīrijā deportēto ģimenē, pauž prieku par piemiņas vietas iekārtošanu: “Tagad, kad būs karogs, mēs brauksim garām, aizkustinoši, ļoti aizkustinoši. Blakus mums ir Krievija ar saviem nenormālajiem plāniem un nesaprotamiem izgājieniem, liekas arvien nozīmīgāk. Man prieks, ka te arī ir jauni cilvēki.” Viņas vārdi uzsver atmiņas nozīmi šodienas ģeopolitiskajā kontekstā, kad vēstures mācības ir svarīgākas nekā jebkad agrāk.
Sarkanbaltsarkanais karogs: Neatkarības un pretošanās simbols
Latvijas karogs, kas tagad plīvo Kuldīgas novada Vārdupes piemiņas vietā, nav tikai auduma gabals. Tas ir spēcīgs nacionālās neatkarības un brīvības simbols, kas atgādina par dārgo cenu, kāda tika samaksāta par mūsu valsts pastāvēšanu. Laikā, kad Krievijas agresija Ukrainā atkal liek apzināties, cik viegli lielvaras var censties pārvilkt svītru mazāku valstu neatkarībai, karogs Vārdupē kalpo kā kluss, bet pārliecinošs protests. Tas ir apliecinājums tam, ka pagātnes tumšās ēnas netiks aizmirstas un ka cīņa par brīvību un taisnīgumu turpinās katrā paaudzē. Tas simbolizē latviešu tautas spēju izturēt, atgriezties un atjaunoties pat pēc vislielākajām traģēdijām.
Piemiņas vietas nākotne un mantojums
Vārdupes piemiņas vietas atjaunošana un papildināšana ir apliecinājums tam, ka Kuldīgas novada iedzīvotāji ar lielu atbildības sajūtu izturas pret savu vēsturi un tās mantojumu. Tā nav tikai pieminēšana pagātnes dēļ, bet gan dārga mācība nākotnei. Šādas vietas ir vitāli svarīgas, lai jaunās paaudzes saprastu, kas ir noticis, kādas sekas ir totalitārajiem režīmiem un kāpēc ir jānovērtē un jāsargā brīvība un neatkarība. Memoriāls Vārdupē, ar iegravētajiem vārdiem un plīvojošo karogu, kļūst par tiltu starp paaudzēm, kas nodod atmiņas stafeti tālāk, nodrošinot, ka traģiskie notikumi un to upuri nekad netiks aizmirsti. Tas ir apliecinājums Latvijas tautas izturībai un nelokāmai gribai pastāvēt brīvībā, pat visgrūtākajos vēstures līkločos.
Skatīt:
Akmenī cirstā sāpe. – 73.lpp.
https://kuldigasnovads.lv/kuldigas-novada-piemin-1949-gada-25-marta-deportacijas-upurus/ (15.03.2026.)
