Atrodās: Inčukalna novads, Inčukalns, Miera iela, Inčukalna kapos, 57.09612, 24.68027

Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves.

Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots)

Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins.

Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas  deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus.

Kād sējas pagasta “Ziediņos”  1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka.

Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi.

XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī  Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas  un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas.

… Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.” (informatīvais stends izvietots blakus brāļu kapiem)

 

Vēsture. Raganas kauja (Uldis Neiburgs)

Pretēji padomju laikā apgalvotajam, ka Raganas kaujā, kas notika naktī no 3. uz 4. jūliju, ir iesaistījušies bēgot apmaldījušies sarkanarmieši, īstenībā tie bija vienas LPSR Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas karavīri, kuri pēcpusdienā bija ieradušies Sējas pagastā, lai noskaidrotu situāciju, un veica represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Jau 1. jūlijā padomju okupācijas varas pārstāvji, kas panikā atkāpās, iebruka Sējas pagasta Ziediņu mājās, kur sagūstīja un pēc tam nogalināja saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu un viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Viņu “noziegums” izrādījās mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs, pa radio pēc 378 dienu pārtraukuma atkal izdzirdot nacionālo himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saņemot ziņu par komunistu padzīšanu no Rīgas. Vēlēdamies pasargāt sevi un savus tuviniekus no šādas vardarbības, ap 30 nacionālo partizānu no Krimuldas, Sējas un Inčukalna pagastiem leitnanta Visvalža Brūniņa vadībā 3. jūlija vakarā izvietojās slēpnī Straupes šosejas apkārtnē. Kaut arī šo partizānu grupu veidoja šeit nesen no 24. teritoriālā korpusa nometnes Gulbenes apkārtnē nonākušie karavīri, viņu zināšanas par ienaidnieka pārspēku, pašu apbruņojums un subordinācija izrādījās nepietiekama.

3./4. jūlija naktī Raganas kaujā pret padomju armijas un čekas karavīru grupu, iepretim Engelhartes muižas ceļa galam uz Voltrāmu māju zemes dzīvību zaudēja astoņi nacionālie partizāni: rezerves leitnants V. Brūniņš, seržants Jānis Tomašuns, Kārlis Gansons, Jānis Kurpnieks, Juris Ķelmeris, Jānis Minkevics, Vilis Vīburgs un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Praškevičs. Arī tikai nesen Latvijas Kara muzeja krājumā nonākušajā “Latvijas štāba ienaidnieka iztīrīšanas akcijas ārpus Rīgas” komandiera pulkveža Kārļa Dzenīt-Zeniņa dokumentu kolekcijā atrodamais Inčukalna partizānu grupas komandiera leitnanta Makša Cālīša 1941. gada 4. jūlija dienesta ziņojums apstiprina partizānu bruņojumu tikai ar daļēji bojātām krievu šautenēm, lūdzot steidzami piegādāt sešus ložmetējus, sešas – desmit patšautenes (vienīgā partizānu patšautene Raganas kaujā bija izsista no ierindas) un vienu prettanku lielgabalu ar apkalpi un munīciju, rokas granātas un karavīru rezervi. Kaujas laikā čekisti ievainoja un sagūstīja arī septiņpadsmitgadīgo Rēzeknes vidusskolas audzēkni Jāni Porieti un pēc nežēlīgas spīdzināšanas pie Stalbes muižas vēlāk viņu nošāva. Precīzu ziņu par Raganas kaujā kritušajiem un ievainotajiem padomju okupācijas režīma spēkiem trūkst, taču kā vēlāk atcerējās Maija Vijciepa no Voltrāmu mājām, tad “kritušie krievi gulēja mūsu rudzu laukā vairākas dienas, tad māte lūdza tēvu, lai apbedī. Tēvs aizjūdzis zirgu un salicis kritušos ratos – bijuši kādi septiņi vai astoņi un aizvedis uz Ziemeļu kapiem.

1989.gada 4. jūlijā Inčukalna vecajos kapos šo pieminekli svinīgi atklāja no jauna un iesvētīja, un mūsdienās šeit apglabāto latviešu patriotu pieminēšana jau ir kļuvusi par ilggadēju un noturīgu inčukalniešu tradīciju. Pateicoties fotovēsturnieka Pētera Korsaka iniciatīvai, kopš 2006. gada piemiņas zīme “Par Tēvzemi kritušiem nacionāliem partizāniem pret sarkanās armijas un čekistu daļām Raganā 1941. gada 4. jūlijā” slejas arī Inčukalna–Valmieras šosejas sestajā kilometrā un ir paliekoša liecība tautas brīvības centieniem. Mūsu atmiņas MEMORIĀLS – “Var paņemt mūsu dzīvību…” (musumemorials.lv)

Avoti: G. Kušķis, P. Korsaks Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Izdevējs Apgāds Mantojums, 2008, 158..lpp.,

http://musumemorials.lv/lv/publikacijas/item/95-var-panemt-musu-dzivibu#  (skat.19.01.2021)

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dizains-un-arhitektura/karla-zales-veidotais-piemineklis-incukalna-gaida-restauraciju.a291528/ (skat.19.01.2021)

Kārļa Zāles veidotais piemineklis Inčukalnā gaida restaurāciju / Raksts / LSM.lv (skat.19.01.2021)

Inčukalna novads – Restaurēts Kārļa Zāles piemineklis Inčukalnā (incukalns.lv) (skat.19.01.2021)

https://www.incukalns.lv/public/lat/aktualitates/4388/  (skat.19.01.2021)

“Var paņemt mūsu dzīvību…” Kā nacionālo partizāni karoja 1941. gada vasarā Limbažos | LA.LV

https://www.la.lv/var-panemt-musu-dzivibu-nemuzam-tautas-brivibu-latviesu-nacionalo-partizanu-cinas-1941-gada-vasara (skat.19.01.2021)

News.lv: Restaurēts Kārļa Zāles piemineklis Inčukalnā 27.11.2020 Inčukalna Novada Vēstis (skat.19.01.2021)

http://news.lv/Incukalna-Novada-Vestis/2020/11/27/restaurets-karla-zales-piemineklis-incukalna (skat.19.01.2021)