Liepu aleja kritušo un izsūtīto Meža darbinieku piemiņai Viļakā
Atrodas: Viļaka, Viļakas pilsēta, Balvu novads, Pils un Parka ielas stūris, piemiņas alejas sākumā, gps 57.184224, 27.693406
Uzraksts uz plāksnes:
Liepu aleja
kritušo un izsūtīto
Meža darbinieku piemiņai Viļakā.
Iestādīta 1942. gada maijā
Meža dienu ietvaros.
Alejas tapšana: Godinot izsūtītos meža darbiniekus, 1942. gada 13. maijā Viļakas virsmežniecības virsmežzinis Nikolajs Priedītis izdeva pavēli – «Kritušo un izvesto Meža darbinieku piemiņai Meža dienu ietvaros iestādīt aleju». Liepiņas, ko iestādīja, tika izaudzētas Viļakas mežniecības kokaudzētavā. 2018. gada 14. jūnijā pie liepu alejas, kas atrodas netālu no bijušās Viļakas mežniecības ēkas, notika piemiņas brīdis un piemiņas plāksnes atklāšana, lai godinātu represijās cietušos meža darbiniekus – mežziņus, mežsargus un meža strādniekus.
Vēsture: 1941.gada 14.jūnija deportācijas bija milzīga psiholoģiskā trauma visai sabiedrībai. No Abrenes apriņķa tika izsūtīti 445 cilvēki (235 vīrieši un 210 sievietes). Lielākā daļa izsūtīto no Viļakas un Viļakas pagasta bija virsnieki no 24.teritoriālā strēlnieku korpusa kuriem Viļakā bija mācību nometne. Izsūtīti tika mežniecības darbinieki, skolotāji, sabiedriskie darbinieki, ciema vecākie, ciema sekretāri, miertiesneši utt. 68% vīriešu atradās Krasnojarskas apgabala Noriļļagā (būvēja metalurģisko kombinātu, strādāja vara un niķeļa rūdās).32% vīriešu atradās Sverdlovskas apgabala Sevurallagā (strādāja meža cirtēs). Aresti un deportācijas turpinājās arī vēlāk, 23.jūnijā arestēja četrus Vecumu stacijas dzelzceļniekus: viņi nonāca Vologdas cietuma nr.1.
Atceroties: Vecumu pagasta Borisovā, kur 1941. gada 14. jūnijā no «Liepkalnu» mājām uz neatgriešanos tika izsūtīts šo māju saimnieks Staņislavs Cunskis. Ziņas par 1941. gada 14. jūnija deportāciju varam atrast Latvijas Valsts arhīva izdotajā grāmatā «Aizvestie. 1941.gada 14.jūnijs». No Viļakas novada 1941.gadā tika izsūtīti 42 cilvēki: no toreizējā Viļakas pagasta – 40 un no Šķilbēnu pagasta – 2 cilvēki. No izsūtītajiem 19 bija 24.teritoriālā strēlnieku korpusa virsnieki. Visi izsūtīti uz Krasnojarskas novadu un ieslodzīti nometnē – Noriļlagā. Par divu izsūtīto likteņiem ziņu nav, 5 miruši jau 1942. gadā, 3 – 1943.gadā, 2 – 1944. gadā. Savukārt 7 izcietuši nometinājuma šausmas un laika posmā no 1947. līdz 1954. gadam atbrīvoti. 1941.gada 14.jūnijā no Viļakas pagasta tika izsūtītas ne tikai militārpersonas, bet arī civiliedzīvotāji – 6 ģimenes: zemnieku Soboļevu ģimene (3 cilvēki) no Stompakiem, virsmežzinis Kārlis Jozuus un viņa sieva Berta Jozuus, bijušā aizsargu priekšnieka Jāņa Pagroda ģimene (4 cilvēki), miertiesneša Alberta Gūtmaņa ģimene (3 cilvēki), Muskaru ģimene (5 cilvēki) no Kupravas; un vēl atsevišķi 4 cilvēki: zemnieks Staņislavs Cunskis no Borisovas, Izidors Bukšs un Aleksandrs Dindzāns no Viļakas, mežzinis Elmārs Gailītis no Žīguru stacijas mājas. No toreizējā Šķilbēnu pagasta Žogiem tika izsūtīta Krakopu ģimene (2 cilvēki). Kopā – 23 cilvēki. Izsūtītie vīrieši tika nometināti Sverdlovskas apgabala Sevurallaga nometnē. Divi no viņiem nošauti 1942. gadā. Pārējie miruši no bada, avitaminozes, spēku izsīkuma, dažādām sirds un plaušu slimībām: divi – 1941. gadā, 3 – 1942. gadā, 2 – 1943. gadā, 1 – 1945. gadā. Savukārt, sievietes un bērni pamatā izsūtīti uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Vecākajam izsūtītajam Vladimiram Soboļevam izsūtījuma laikā bija 71 gads, jaunākajiem – Ivaram Pagrodam un Ferdinandam Muskaram – bija tikai 6 gadiņi. Izsūtījumā miruši 3 cilvēki, bet pārējie laika posmā no 1946. līdz 1957. gadam atbrīvoti. Par katru izsūtīto ģimeni, par katru cilvēku Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas lieta, kurā savāktas liecības par 1941.gada 14.jūnija izsūtīšanu, kā arī dokumenti par tālākajām katra cilvēka likteņgaitām. Izbalojušas, nodzeltējušas, lielākas vai mazākas lapiņas, drukātas un ar roku rakstītas izziņas, paskaidrojumi, ziņojumi, liecības, protokoli, lēmumi – tā pa lappusei šķirot izsūtīto lietas, paveras cilvēka likteņstāsts. Katram no šiem cilvēkiem ir savs dzīves stāsts, bet vieno visus 1941.gada jūnijs, kas salauza viņu likteņus.
1949.gada 25.marta izsūtītas uz Sibīriju. Iemesli izsūtīšanai bija dažādi- “kulaku” saimniecības un viņu ģimenes locekļi, partizānu un nelegālistu ģimenes un to atbalstītāji u.c. Padomju varai vajadzēja īstenot lauku kolektivizāciju, kā arī likvidēt nacionālo partizānu atbalsta bāzi un turīgos zemniekus “kulakus”. No Viļakas pagasta tika izsūtīti 409 cilvēki. Cilvēki izsūtīti gandrīz no visiem pagasta ciemiem. Visvairāk tie bijuši no Klānu, Viduču, Vientuļu u.c. ciemiem. Visvairāk izsūtīto ir bijuši Bukovski, Sprukuļi, Kokoreviči u.c.. Kādreiz Viļakas pagasts bija viens no lielākajiem Latvijā pēc iedzīvotāju skaita. Pēc izsūtījuma no Viļakas pagasta pilnībā ir izzuduši tādi uzvārdi kā Tomiņi, Tašmaņi, Ģelzi, Blumfeldi u.c..
Cilvēki pamatā izsūtīti uz Omskas apgabala-Marjanovkas, Poltavkas, Šerbakuļas, Isiļkuļas u.c. rajoniem. Cilvēki izsūtīti no Vecumu dzelzceļa stacijas. Kopumā izsūtītas 109 ģimenes. Pirmie izsūtīšanas gadi bija drausmīgi- aukstums, bads, smagi darba apstākļi u.c. problēmas. Cilvēki strādāja smagu darbu kolhozos, rūpnīcās, mežrūpniecībā u.c..
Kādas atmiņas ļoti spilgti raksturo pirmo gadu Sibīrijā “Pirmais gads svešumā bija ļoti grūts. Sākumā ģimene dzīvoja barakā, tad aizsūtīja uz kādu kolhozu, izmetināja mājā bez jumta, kad lija lietus, viss ūdens tecēja iekšā. Ēst nebija ko. Bērni ar drēbes gabaliņu no ezera zvejoja zivtiņas, izžāvēja tās un ēda. Daudzi gāja ubagot- kāds iedeva kartupeli, kāds maizes gabaliņu.”
Ja skatās izsūtīto sadalījumu pa vecuma grupām, lielākoties tie bija cilvēki vecumā no 19-60 gadiem. Otrā izsūtīto grupa bija skolēni vecumā no 7-18 gadiem. Tad sekoja cilvēki virs 61 gada vecuma un bērni līdz skolas vecumam. Visjaunākajam izsūtītajam bija tikai 9 mēneši, kurš diemžēl pēc tam 1949.gada novembrī nomira. Vecākajam izsūtītajam bija 85 gadi un šis cilvēks arī nomira 1949.gadā. No izsūtītajiem lielākā daļa bija sieviešu, jo II pasaules kara laikā daudzi vīrieši krita un daudzi vēl joprojām bija nacionālajos partizānos.
Cilvēki pamatā atgriezās 1956.un 1957.gadā, bija atgriešanās gadījumi arī pirms 1956.un pēc 1957.gada. Šo faktu pasteidzināja tas, ka 1953.gadā nomira Staļins un 1956.gada februārī Ņ.Hruščovs PSKP kongresā publiski nosodīja staļinismu. Pēc 1956. gada, kad tika publiski nosodīts „Staļina personības kults”, varas iestādes pārskatīja izsūtījumā esošo cilvēku lietas. Daudzus atzina par nevainīgiem, atcēla nepamatotās apsūdzības (reabilitēja). Reabilitētajiem cilvēkiem atļāva atgriezties Latvijā. Īpašums, kurš tika konfiscēts izsūtīšanas brīdī, izsūtītajiem atgriežoties atpakaļ, netika atdots.
Avoti:
“Aizvestie. 1949. gada 25. marts”, Izd. sagat. Andra Āboliņa, Aija Kalnciema .. [u.c].; red. Gunta Pence; māksl. Ilmārs Blumbergs. 1.d. Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2007.
Šnepers, A, “Ziemeļlatgales iedzīvotāju izsūtīšana : [1941.-1949.]”, Rēzekne, Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999,
Latvijas iedzīvotāju 1949.gada 25.marta deportācija, http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana49.php (skat. 30.11.2025.)
Viļakas pagasta izsūtīto atmiņas.
Viļakas muzeja vadītājas R.Gruševas un krājuma glabātājas M.Boldānes materiāli.
https://vilaka.lv/2022/03/28/1949-gada-25-marta-deportacijas-atceroties-kopa-ar-vilakas-valsts-gimnazijas-skoleniem/ (skat. 30.11.2025.)
https://vilaka.lv/2025/06/19/1941-gada-14-junija-deportacijas-atceroties-3/ (skat. 30.11.2025.)
https://vilaka.lv/2023/06/14/godinot-komunistiska-rezima-upuru-pieminu/ (skat. 30.11.2025.)
https://old.vilaka.lv/uploads/docs/avize/Vilakas%20novada_MAIJS_2018.pdf (skat. 30.11.2025.)
http://old.vilaka.lv/uploads/docs/avize/Vilakas%20novada_MAIJS_2018.pdf (skat. 30.11.2025.)
Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
Klusums bezgalīgs,
un mūzika lēna,
putni čivina,
cilvēka balsis kļūst tālas,
ziedu smarža,
un šis dīvainais,
bezgalīgais klusums
mirkļa klusumā… (A. Gļauda)
