Atrodas: Andreja Pumpura skvērs, Daugavpils, Saules ielā, pretī Vienībs namam, gps 55.869983, 26.516834
Piemineklis: akmens ar uzrakstu “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem”
Piemineklis tika uzstādīts 1994. gadā.
Pieminekļa autore: Daugavpils tēlniece Jeļena Volkova.
Vēsture: 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Pēc oficiālajiem datiem no Daugavpils deportēti 672 cilvēki – 257 ģimenes ar 187 bērniem vecumā no dažiem mēnešiem līdz 16 gadiem. Taču patiesais deportāciju upuru skaits, visticamāk, ir vēl lielāks. 1994. gada 14. jūnijā. Pirms 30 gadiem Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā beidzot arī Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī atklāja piemiņas akmeni padomju represijās cietušajiem. Daugavpilieši pie tā atceras gan 1941. gada 14. jūnijā, gan 1949. gada 25. martā arestētos, izsūtītos un nobendētos.
Atklāšanas dienā Daugavpils iedzīvotājiem vēstījumu nosūtīja tā laika Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis: “Deportācijas skāra Daugavpils gaišākos prātus un čaklākās rokas. Aizveda tos, kas bija dzīvojuši un strādājusi ar augstiem mērķiem, bija dzīvē kaut ko sasnieguši vai bija ceļā uz savu ieceru īstenošanu. Pieminot viņus, zemu nolieksim galvas, taču gribu aicināt nebaidīties būt gudriem un čakliem, jo tikai darbs un domas tvirtums palīdzēs Latvijai panākt patiesu neatkarību un sasniegt labklājību.”
Latvijai traģiskajā dienā tika arestēti un izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Tajā skaitā bija arī 672 Daugavpils iedzīvotāji, tostarp 257 ģimenes un 187 bērni no zīdaiņa līdz 16 gadu vecumam. Deportēto vidū bija ne vien latvieši, bet arī ebreji, krievi, baltkrievi, vācieši, poļi. Neskatoties uz to, Daugavpils bija viena no pēdējām vietām un pavisam noteikti pēdējā starp nozīmīgām pilsētām, kur iemūžināja padomju okupācijas režīma upuru piemiņu. Citviet Latvijā dažādus akmeņus un pieminekļus represētajiem sāka uzstādīt jau 80. gadu beigās un 1990./1991. gadā, taču Daugavpilī gan tā laika vietvaras, gan vietējās “specifikas” dēļ ar to nesteidzās. Raksturīgs ir 1991. gada jūnijā pilsētas Politiski represēto kluba biedra F. Morozova vietējā laikrakstā “Avangards” rakstītais: “Tagad, jau ceturto gadu no vietas, mēs pūlamies, lai novietotu Piemiņas akmeni un krustu nevainīgajiem sarkanā terora upuriem uzspridzinātā altāra vietā bijušajā Svētā Aleksandra Ņevska katedrālē, kura atradās A. Pumpura parkā. Ceturto gadu mēs lūdzam mūsu komunistiski noskaņotos varasvīrus – mūsu pilsētas padomi – palīdzēt, iesniedzam mūsu mītiņu un sapulču rezolūcijas, taču viņi nedzird mūsu lūgumus un ignorē mūsu rezolūcijas. Ceturto gadu komunisti mūsu lūgumus, no vienas puses, it kā nenoraida, bet, no otras puses – “domā”, kā mūs labāk apmuļķot, ja jau no mums pavisam atkratīties nevar, tad vismaz mēģina šo akmeni iedzīt kaut kur aiz pilsētas, novietot prom no acīm.”
Citāts: 1990. gada 25. martā, Daugavpilī tika dibināta sabiedriska organizācija Politiski represēto klubs. Dibināšanas sapulce notika Gajokā, Kultūras nama zālē. Vieni no kluba dibināšanas iniciatoriem bija brāļi Jakovs un Foma Morozovi. Kluba pirmais valdes priekšsēdētājs bija Juris Grauds. No 1992. līdz 2008. gadam klubu vadīja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Goda daugavpilietis Aleksandrs Vaļums. 2008. gadā kluba vadītāja amatā bija ievēlēts Jāzeps Stivriņš, bet kopš 2013. gada organizāciju vada Genovefa Kečina.
Galvenās aktivitātes, kurās iesaistās Daugavpils politiski represēto kluba biedri, ir 25. marta un 14. jūnija komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītu pasākumu rīkošana. Kluba biedri regulāri saņem ielūgumus arī uz dažādiem kultūras pasākumiem.
* Kā mainījusies sabiedrības attieksme pret politiski represētām personām no kluba pirmsākumiem līdz mūsdienām?
– Lai gan kopš kluba dibināšanas ir pagājuši jau 35 gadi, Daugavpilī joprojām ir personas, kas uzskata, ka Daugavpils politiski represēto kluba biedri ir “vragi naroda” (tautas ienaidnieki) vai “fašisti ņedobitije” (nepiebeigtie fašisti).
Šādi komentāri politiski represētajiem cilvēkiem tiek adresēti arī piemiņas pasākumu laikā gājienā no Sv. Pētera baznīcas līdz piemineklim A. Pumpura parkā.
Savukārt, kas attiecas uz jauniešiem, pieļauju, ka daļa no viņiem pat nezina, kas tās tādas izsūtīšanas bijušas. Ir dzirdēti jautājumi, kas tas ir par klubu un ar ko tas nodarbojas.
* Ko jums pašai nozīmē šis klubs?
– Tā ir vēsture, tā ir nepieciešamība saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm vēstures mācības. Piedot jau var daudz ko, bet ne aizmirst, lai kas tamlīdzīgs vairāk neatkārtotos.
* Kā jūsu ģimeni skāra politiskās represijas?
– Manu vecāku ģimeni kopā ar abām māsām, vecākajai no kurām tobrīd bija trīs gadi, bet jaunākajai — vien 11 dienas, uz Sibīriju, Tomskas apgabala Tuganskas rajonu, izveda 1949. gadā. Es piedzimu 1951. gadā, ģimenei jau esot Sibīrijā.
Daži ciema iedzīvotāji, kur ģimene dzīvoja pirms izvešanas, bija padzirdējuši par plānoto izvešanu un slēpušies. Tā kā nesen bija piedzimis bērns, nebija domu, ka izsūtīšana varētu skart arī mūsu ģimeni. Taču, kā vēlāk izrādījās, neviens ar to nebija rēķinājies.
Cerot uz to, ka jaunāko bērnu kāds paņems un uzaudzinās, mamma izvešanas brīdī viņu bija atstājusi mājās. Bet tad meitenīte ieraudājusies, karavīrs to sadzirdējis un licis zīdainīti ņemt līdzi.
Drīz pēc izvešanas līdz mammas māsām bija nonākusi ziņa, ka mazā māsiņa vilcienā esot nomirusi un pa ceļam izmesta no vagona. Tantes esot gājušas pa dzelzceļu no Viļāniem līdz Rēzeknei un meklējušas tā malās māsas līķīti, lai varētu apglabāt, bet tā arī nav atradušas. Nodomājušas, ka to laikam apēduši kādi zvēri. Taču mazais bērns, neskatoties uz visam grūtībām, izdzīvojis un dzīvo vēl šobaltdien.
* Kā notika atgriešanās mājās — Latvijā?
– Izsūtījumā vecāki strādāja taigā, zāģēja kokus, gatavoja kokmateriālus, kā arī bija nodarbināti būvdarbos ciematā. Savukārt 1957. gadā, divus gadus pēc Staļina nāves, ģimene sagaidīja dokumentu, kurš ļāva tai atgriezties mājās no izsūtījuma.
Atceros, tas bija februāris, auksta auksta diena, kad tētis priecīgs atnāca no darba un parādīja “voļnuju” — dokumentu, kas ļāva ģimenei atgriezties mājās — Latvijā.
Tā kā ģimenes māja prombūtnes gados bija izvandīta, dzīvot tajā vairs nebija iespējams. Pēc atgriešanās mēs sākumā apmetāmies pie vienas no mammas māsām. Vēlāk, pēc kāda onkuļa nāves, ģimene tika pie savas mājas ar salmu jumtu, kas lietus laikā ūdens tecēja cauri.
* Ar kādām grūtībām ģimenei nācās saskarties pēc atgriešanās no izsūtījuma?
– Bija daudz visādu problēmu. Tēvam, piemēram, draudēja ar darba dienu neierakstīšanu, ja viņš darba vietā nerunāšot krieviski.
Skolā mūs mēdza apsaukāt par vācietēm un fašistēm. Skolotājas toreiz nevarēja mūs aizstāvēt, jo baidījās.
Tēvs šajās reizēs mani mierināja un teica, lai neraudot un nestrīdoties, jo gan jau laiks paradīšot, kurš no mums kas patiesībā ir.
* Kāda loma klubam ir mūsdienās?
– Piedalāmies dažādu izglītojošu pasākumu rīkošanā, stāstām jaunajai paaudzei par Latvijas tautas traģiskajām vēstures lappusēm, izsūtīšanām un citiem vēsturiskiem notikumiem.
Lai skaidrotu šos vēsturiskos jautājumus jaunatnei, klubs sadarbojas ar Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju un pilsētas izglītības iestādēm. Covid-19 pandēmijas laikā šī sadarbība gan ir gājusi mazumā, tādēļ vajadzētu to atjaunot.
* Kādas ir kluba nākotnes ieceres?
– Vieni no kluba dibinātājiem brāļi Morozovi atstāja mums testamentu. Daļa no tā jau ir izpildīta — klubs ir nodibināts, piemiņas akmens uzstādīts. Atlicis vēl iestādīt ozoliņu pie akmens.
Tā kā teritorija, uz kuras atrodas piemiņas akmens, pieder blakus esošajai baznīcai, saskaņošana atļaujas saņemšanai ozola stādīšanai pagaidām ir ievilkusies, jo neesot skaidrības par pazemes komunikācijām izvēlētajā vietā.
Vēl vajadzētu uzstādīt papildu soliņu pie piemiņas akmens, lai padzīvojušiem cilvēkiem būtu kur apsēsties.
* Ko jūs gribētu novēlēt sabiedrībai šodien?
– Ir jaunieši, kas interesējas par izsūtīšanām, bet tādu nav daudz. Gribētos, lai interese būtu lielāka. Lai nekas tamlīdzīgs nākotnē nekad vairs neatkārtotos, šodien ir svarīgi neaizmirst vēstures sniegtās mācības.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Daugavpils politiski represēto klubs atzīmēja 35 gadu jubileju!” saturu atbild ”Latgales Laiks'”.
Avoti:
Akmenī cirstā sāpe – 143.lpp.
https://lasi.lv/latvija-pasaule/vesture/14-junijs-vesture-un-senas-avizes-ari-daugavpils-beidzot-piemin-represetos.16272 (skat. 18.05.2025.)
https://latgaleslaiks.lv/raksti/2025-04-28-daugavpils-politiski-represeto-klubs-atzimeja-35-gadu-jubileju Daugavpils politiski represēto klubs atzīmēja 35 gadu jubileju! Autors: Ivars Soikāns 28.04.2025 (skat. 18.05.2025.)