Piemiņas akmens deportētajiem Rudzātu ciema iedzīvotājiem
Atrodas: Rudzāti, Rudzātu pagasts, Līvānu novads, Parka un Varoņu ielas stūrī gps 56.416783, 26.447669
Uzraksts uz pieminekļa:
Rudzātu ciema iedzīvotājiem
Staļina kulta upuriem
1941 – 1953
Būt nebrīvē brīvam,
bet tumsā gaišam, būt nāvē dzīvam.
(V. Zariņš)
Jāņa Būmaņa grāmata “Mazā Zemgale laikmetu griežos” (2003) ir pētījums par autora dzimtā Rudzāta pagasta vēsturi un tā iedzīvotājiem.
Latvijas ordeņu brālības biedrs Viestura ordeņa virsnieks Jānis Būmanis (28.04.1928 –3.04.2021). J.Būmanis nodzīvoja garu un darbīgu mūžu. Dzimis Rudzātu pagastā zemnieka un pagasta vecākā daudzbērnu ģimenē. 1948.g. absolvēja Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, strādāja par Atašienes valsts sēklu inspekcijas stacijas priekšnieku. Visu ģimeni skāra visi laikmeta notikumi, ari 1949 gada 25 marta izsūtīšana.
Grāmatas autors 1949. gadā deportēts uz Sibīriju, kur Omskas apgabalā strādāja vietējā kolhozā. Pēc atgriešanās Latvijā 1958. gadā līdz 1992. gadam strādājis par agronomu. Pēc došanās pensijā aktīvi sācis pētīt sava dzimtā pagasta vēsturi, kā arī Rudzātu iedzīvotāju likteņus. “Mazā Zemgale laikmetu griežos” ir autora piektā grāmata. Iepriekš izdotas grāmatas “766. Rudzātu Mazpulks”, “Rudzātu pagasta skolas laikmeta griežos”, “Tēvzemes sargi” un “Rudzātu Pagasta reliģiska dzīve.” Pēcāk izdotas arī Būmaņu grāmatas: “Ošas upes krastu dziesmas un raksti”, “Pretošanās kustība dienvidaustrumu Latvijā (1944. gada jūnijs – 1956. gads)” un “Par tēvzemi…”. Lai arī Rudzāti ģeogrāfiski atrodas Latgalē, nosaukums ‘’Mazā Zemgale’’ šim reģionam radies pēc tam, kad 1936. gadā Rudzātos ieradušies valdības pārstāvji un teikuši: “Te ir mazā Zemgale.’’ Grāmata hronoloģiski atspoguļo Rudzātu pagasta vēsturi no tā izveidošanas 1920. gada līdz mūsdienām, bet tiek rakstīts arī par Rudzātu pagasta teritorijas vēsturi no 13. gs. Grāmatā aprakstīti ne tikai Rudzātu vēstures notikumi, bet arī Rudzātu pagasta teritorijas vēsture no 13. gs., notikumus analizējot visa reģionā kontekstā. J. Būmanis arī raksta par vairāku desmitu Rudzātu pagasta apdzīvoto vietu vēsturi. Grāmatā raksturota arī Rudzātu pagasta kultūras dzīve, tautsaimniecība, izglītība u.c. jomas, sniedzot pilnīgu ieskatu pagasta vēsturē. Jānis Būmanis ļoti detalizēti apraksta arī 1949. gada deportāciju norisi, kas viņa ģimenei bija personīga traģēdija, jo 1949. gada 25. marta deportēja uz Sibīriju. Grāmatā publicēti deportēto personu saraksti, dokumentu kopijas utt. Būmanis apraksta arī konkrētus, Rudzātos dzīvojošo ģimeņu, likteņus, kas papildināti ar fotogrāfijām, dažādiem statistiskas rādītājiem un pat Rudzātu pagastā dzīvojošo dzimtu ciltskokiem utt. Kā grāmatu raksturojis vēsturnieks Ojārs Stefans: “Autors Jānis Būmanis ir savācis visus iespējamos arhīva materiālus par šī apvidus vēsturi un it īpaši labi ir izpētījis okupācijas gadu notikumus un cilvēku likteņus.” Lai arī Jānis Būmanis nav profesionāls vēsturnieks, par savu darbu Rudzātu pagasta vēstures izpētē ir saņēmis vairākus apbalvojumus. 2005. gadā viņš apbalvots ar Atzinības krusta Sudraba goda zīmi nominācijā Latgalisko vērtību saglabāšana, bet 2018. gadā Līvānu dome viņam piešķīra apbalvojumu ‘’Līvānu Goda pilsonis.”
Būmaņu ģimenes deportācijas stāsts atšķīrās no citām ģimenēm, jo visu ģimeni nedeportēja 1949. gada 25. martā. 24. martā Pēteris Būmanis bija devies pie sava dēla Konstantīna uz Rīgu un nebija mājās. 25. martā uz Līvānu staciju aizveda Nadeždu un bērnus – Edmundu, Leokādiju un Silviju, bet Jāni kopā ar māsu Helēnu deportēja divas dienas vēlāk no Viļānu stacijas, kas bija pēdējais vilcienu ešelons no Latvijas. LPSR Valsts drošības ministrijas pārstāvji bija ļoti neapmierināti par to, ka viņiem neizdevās arestēt arī tēvu un viņi ļoti slikti izturējās pret Nadeždu, sakot: “Tādus fašistus un dzimtenes nodevējus vajadzētu visus uz vietas nošaut, bet jūs tiekat tikai pārvietoti no šīs vietas, lai tādējādi netraucētu godīgiem padomju cilvēkiem veidot labāku dzīvi.” Uzzinot par sievas un trīs bērnu izsūtīšanu, Pēteris ar Konstantīnu devās uz Nadeždas etnisko dzimteni Baltkrieviju. Kā savas emocijas par deportācijas nakti atminas Nadežda :”Tikai tad, kad bijām jau sabāzti vagonos Līvānu stacijā, tad gan raudāju par lielo netaisnību, kas jāpiedzīvo ģimenei, īpaši bērniem un daudziem veciem cilvēkiem.”
Avoti:
Akmenī cirstā sāpe 1940 – 1990,, Biedrība “Latvijas politiski represēto apvienība”2006., 152.lpp.
http://www.represetie.lv/notikumi/params/post/2791877/nosledzies-jana-bumana-darbigais-muzs (skat. 02.02.2025.)
https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/marta-menesa-prieksmets (skat. 02.02.2025.)