Piemineklis Susējas nacionālajiem partizāniem
Atrodas: Aizupes, Aizupes, Aknīste, Aknīstes pagasts, Jēkabpils novads, Aknīstes-Subates ceļa krustojumā, pagriezienā uz Slati, gps 56.146083, 25.794170
Atklāts: 1997. gada 11. novembrī.
Laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts:
UZ EŽIŅAS GALVU LIKU
SARGĀJ SAVU TĒVUZEMI.
SUSĒJAS ROTAS NACIONĀJAJIEM PARTIZĀNIEM
SESĒJAS KAUJĀS KRITUŠIE
ROTAS KOMANDIERIS ALBERTS KAMINSKIS
1929. – 1946.14.V
LĪNA KAMINSKA
1917. – 1945.9.IX
EDGARS ĒRGLIS
1920. – 1945.16.VII
JĀNIS GRĀBEKLIS
1923. – 1945.16.VII
ĀDOLFS RĀCENIS
1919 – 1945.16.VII
BROŅISLAVS
1945.16.VII
Piemiņas akmens metu izstrādājis un tā uzstādīšanu organizējis Latvijas Nacionālo partizānu apvienības biedrs arhitekts Gunārs Blūzma. Piemiņas akmens izmaksājis aptuveni 500 latu. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā Susējas izpildkomitejai kritušie – Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.
Vēsture:
Četri no partizāniem, kuru vārdi minēti piemiņas akmenī, krituši 1945. gada 16. aprīlī uzbrukumā Susējas pagasta izpildkomitejai.
Kaujas gaita pamatā tiek aprakstīta sekojoši. Sākotnēji partizāni 16. jūlija agrā rītā ieņēmuši pozīcijas ceļa malā netālu no Susējas izpildkomitejas. Tad uz ceļa parādījusies tā dēvēto istrebiķeļu (iznīcinātāji jeb streboki) grupa un partizāni atklājuši uz tiem uguni. Istrebiķeļi atklājuši pretuguni un atkāpušies uz izpildkomitejas ēku.
Ilgāku laiku turpinājusies savstarpēja apšaude, taču partizāniem ēkā nav izdevies ielauzties. Pēc kādas pusstundas kolaboracionistiem palīgā ieradusies okupācijas karaspēka grupa, iespējams, rotas sastāvā, kas no flanga atklājusi ložmetēju uguni uz partizāniem, kuri bijuši spiesti atkāpties.
Par kopīgo uzbrukuma dalībnieku skaitu ir pretrunīgas ziņas – sākot ar nepilnu duci un beidzot ar 30 līdz 35 partizāniem, tajā skaitā lietuviešiem. Arī par kritušo partizānu skaitu dati nav precīzi, bet visbiežāk tiek minēti pieci.
Kaujā zaudējumus cieta arī sarkanie. Krita pieci istrebiķeļi, un nāvējošu ievainojumu guva virsnieks, kas komandēja PSRS armijas vienību, kura ieradās palīgā kolaboracionistiem.
Kritušie partizāni tikuši apglabāti mežā netālu no izpildkomitejas ēkas, taču gadsimta sākumā rīkotās ekspedīcijas laikā apbedījuma vietu nav izdevies atklāt.
Iespējamās kļūdas pieminekļa tekstos:
Piemiņas akmenī minētais Broņislavs, iespējams, ir partizāns Arvīds Bīriņš.
Piemiņas akmenī iekaltais Alberta Kaminska dzimšanas gads acīmredzami ir kļūdains. A. Kaminska vārds iekalts arī Lestenes brāļu kapi sienā, kur kā viņa dzimšanas laiks norādīts 1921. gads. Patiesībā viņš dzimis 1920. gada 8. decembrī.
Avoti:
Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 336.-337. lpp.;
Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 182. lpp.;
Bruņinieks, H. Nāvi mānot: Sēlijas – Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes pagasta – nacionālie partizāni 1944.-1952. gads. Rīga: Latvijas mediji, 2022. 84.-94., 383. lpp.; 79.-94., 129. lpp.
Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 262, 10.11.1997.;
Brīvā Latvija, Nr. 56, 06.12.1997.
https://karavirukapi.blogspot.com/2022/02/aknistes-pagasta-pieminas-akmens.html (skat. 15.11.2025.)
https://militaryheritagetourism.info/lv/military/sites/view/758 (skat. 15.11.2025.)
https://visit.jekabpils.lv/lv/objekti/vieta/piemineklis-susejas-nacionalajiem-partizaniem/ (skat. 15.11.2025.)
Citāts: Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.
Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā. Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās citām partizānu grupām.
