Partizāni krituši kaujā 1949. gada 30. Aprīlī
Atrodās: Ēveles pagasts, Valmieras novads, pie Ēveles luterāņu baznīcas gps 57.692991, 25.556013
Atklāts 1992. gada 4. oktobrī. Pieminekli darinājis Valmieras akmeņkalis Jānis Esterliņš. Rupji apstrādātā laukakmenī iekalts teksts:
MANS ZELTS
IR MANA TAUTA…
CĪŅĀ PRET PADOMJU
OKUPANTIEM UN
KANGARIEM 1949.30.IV
KRITUŠAJIEM LATVIEŠU
PARTIZĀNIEM
BERNHARDAM ZARIŅAM
PAULIM POMMERAM
JĀNIM SKUJIŅAM
EDGARAM SPALVIŅAM
Piemiņas akmens uzstādīšana izmaksājusi vairāk nekā 10 000 Latvijas rubļu. Daļu no šiem izdevumiem segusi Valkas Cimzes biedrība.
Vēstures notikumi: Mēnesi pēc deportācijām, 1949. gadā tika iznīcināta Bernharda Zariņa grupa, kuru pie tās bunkura Ēveles tuvumā 1949. gada 30. aprīlī aplenca 66 čekistu liela vienība. Trīs stundu ilgajā kaujā, kas bija lielākā Valmieras apriņķī partizānu cīņu laikā, krita visi četri grupas partizāni, savukārt pretiniekam bija pieci kritušie un viens ievainotais (Strods 1999, 456–459; LNA-LVA, 1825–2–168, 174). 1949. gada nogalē čekistiem bija izdevies atklāt vienu no Sedlenieka grupas ziemošanas vietām Skaņkalnes pagastā. Tur 17. novembrī krita grupas partizāni Jānis Treimanis un Arnis Būmanis (LNA-LVA, 1986–1–38777–2, 226). Čakša grupa cieta zaudējumus 1949. gada maija sākumā, kad tika nošauts viens tās dalībnieks un divi sagūstīti (LNA-LVA, 1986–1–21843, uzraudzības lieta, 359).
Atlikušie Sedlenieka grupas partizāni atbildes uzbrukumā 1950. gada 22. jūlijā Skaņkalnes pagastā nošāva divus istrebiķeļus. Grupa pārstāja pastāvēt 1950. gada septembrī, kad Limbažu apriņķa Pāles pagastā čeka sagūstīja pašu V. Sedlenieku (LNA-LVA, 1986–1–38777–1, 10). Grupas partizāns Arvīds Smilškalns tika sagūstīts 1951. gada 1. jūlijā, savukārt pēdējais brīvībā palikušais grupas dalībnieks E. Eglītis 1952. gada vasaras otrajā pusē nošāvās mežā pēc ievainojuma gūšanas apšaudē ar pretinieka slēpni (LNA-LVA, 1986–1–28393, 10; Holms 2020). Sedlenieka grupas iznīcināšana visumā pielika punktu bruņotajai pretestībai bijušā Valmieras apriņķa teritorijā. Tiesa gan, pēdējā mežabrāļu grupa, kurā laika gaitā bija apvienojušies trīs jaunieši vecumā no 19 līdz 21 gadam, pastāvēja Alojas un Limbažu apkārtnē no 1951. gada maija līdz 1953. gada februārim. Divi dalībnieki bija izvairījušies no obligātā dienesta padomju armijā, bet trešais – no darbības MGB aģentūras tīklā. Cerot, ka Korejas karš pāraugs karadarbībā starp Rietumvalstīm un PSRS, grupa bija sameklējusi ieročus un plānoja pretdarbību okupācijas varai, taču līdz savai sagrāvei tās dalībnieki bez vairāku pretpadomju lapiņu sagatavošanas lielākoties vienkārši slēpās dažādās viensētās Limbažu un Alojas rajonos un šad tad izdarīja sīkas zādzības pārtikas ieguvei (LNA-LVA, 1986–1–21843–2, 15–65).
Avoti:
Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 184.-185. lpp.;
Pilsonis, Nr. 38, 29.09.1992.;
Diena, Nr. 193, 14.10.1992.
https://karavirukapi.blogspot.com/2022/04/evele-pieminas-akmens-nacionalajiem.html (skat. 04.11.2024.)
https://www.apgads.lu.lv/izdevumi/jvzl-06/nacionalo-partizanu-cinas-valmieras-aprinki/ (skat. 04.11.2024.)
NACIONĀLO PARTIZĀNU CĪŅAS VALMIERAS APRIŅĶĪ (1944–1953): ATSPOGUĻOJUMS LATVIJAS PSR LITERATŪRĀ REINIS RATNIEKS. Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII – 74. 75. lpp