Vieta: Jēkabpils novads Kalna pagasts, Sūpes purvs (pie robežas starp Jēkabpils un Viesītes novadiem, koordinātes: gps  56.288839, 25.683496 )

Atklāts: 11.11.2019

Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs, kas 1949.-1950.gada ziemas periodā bija ar unikālu aizstāvības cietoksni. Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā raksturojas ar tam laikam unikālu aizstāvības cietoksni. Ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Mežabrāļu veidotā apmetne ar tik nopietnu aizsardzības sistēmu piecdesmitajos gados vairs nepastāvēja ne kur citur Latvijā, ieskaitot Sēlijas dienvidrobežas kaimiņvalsti Lietuvu. Tas bija cietoksnis, bez cerībām uzvarēt, bet tai pašā laikā bez iespējas okupācijas varai  pakļaut partizānus bez pretestības un zaudējumiem.

Citāts:  “Šai grupai bija īpaša identitāte, tādas nekur citur Latvijā kara noslēguma pēdējā posmā vairs nebija. Tur bija aizsardzības loks ar izveidotām ložmetēju ligzdām. Arī psiholoģiski šie cilvēki bija sagatavoti tam, ka bija gatavi cīnīties līdz nāvei. Grupā bija arī liels skaits sieviešu, kuras dalīja savu likteni ar saviem vīriem, tēviem un brāļiem. Sievietes ar ieročiem rokās cīnījās šajā grupā. Zināmā mērā šī ir apmetnes identitāte – apziņa, ka nebija vairs, ko zaudēt,” (intervēts vēsturnieks Haralds Bruņinieks)
Indāna-Grāvelsona grupā darbojās 12 nacionālie partizāni. Viņu pēdējā kauja notika 1950.gada 25.februārī Elkšņu mežā. Kaujas laikā tika nogalināti 11 partizāni, bet viena partizāne palika dzīva, kura piedalījās piemiņas vietas atklāšanā. Vietniecei (Hilda Miezīte )izdevās palikt dzīvai, kuru saņēma gūstā. Grupas sastāvā bija četras sievietes, civilpersona, vācu okupācijas laika palīgpolicisti, leģionārs, Sarkanās armijas kara gūsteknis, dezertieris, mežabrāļu spiegs un Lietuvas pavalstnieks. Vecākajam vīram tikko bija palikuši 66.gadi. Grupa bija labi bruņota un ar kaujas pieredzi, vairākkārt piedalījusies pretpadomju akcijās. Hilda Miezīte (toreiz uzvārds Vietniece) stāsta, ka viņas ģimene bija saistīta ar mežabrāļiem, tādēļ viņas mammu vairākkārt pratināja, līdz vienu dienu aizveda prom, atstājot viņu vienu pašu. “Es cepu maizīti un nesu mežabrāļiem, baroju viņus, atbalstīju ar pārtiku,” atceras Hilda. “Domāju, cik ilgi tā dzīvošu, jo manu māju apsargāja, naktīs suns rēja. Nebija vairs izejas, es baidījos, ka arī mani paņems ciet, baidījos no Sibīrijas. Tādēļ pati gāju mežā.” Tā Hilda pievienojās Indāna-Grāvelsona grupai. Viņa palīdzēja pārējiem ar munīciju, kabatās turēja patronas un devusi, kam vajadzēja. Mežā viņa pavadīja sešus mēnešus. Pēdējā kaujā krita gandrīz visa grupa, izņemot Hildu, bet viņa pati nesaprot, kā izglābusies: “Jāsaka paldies Dieviņam, laikam kāds varas spēks pasaulē ir, es ticu, ka Dieviņš mani glāba, tikai Dieviņš, nekas cits. Mani neķēra lode. Tad viņi mani sagūstīja. Pārējie jau bija nošauti, gulēja sniegā asiņaini. Mani mašīnā iekšā, prom uz Jēkabpili, uz cietumu. Tur mani iespundēja tādā vietā, kur knapi varēja stāvēt, nebija, kur sēdēt. Tur pa naktīm pratināja.” Gadu Hilda pacieta pratināšanas un dzīvi cietumā, bet pēc tam viņu izsūtīja uz Sibīriju. Likteņa ironija, jo Hilda mežā devās, baidoties no Sibīrijas. Arī partizānu grupas vadmotīvs skanēja: “Lai labāk nošauj Latvijas mežos, nekā nosūta uz Krieviju”. Pēc sešiem svešumā pavadītiem gadiem Hilda beidzot atgriezās dzimtenē. Latvijā viņa apprecējās, un šobrīd dzīvo kopā ar ģimeni Neretas novadā. “Es tagad dzīvoju pie dēla Mazzalvē. Man ir vedekla, man ir mazmeita un mazmazmeitiņa.”
Indāna-Grāvelsona apvienotā nacionālo partizānu grupa: Grupas vadītājs Jānis Indāns, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Alma Grāvelsone, Otrās grupas vadītājs Jānis Edvards Grāvelsons, Jonas Žukauskas.

Citāti:

Mutvārdu liecības

Partizānu sakarnieks Jānis Snikus: „Mārtiņš Pokļevinskis parādīja kopējo partizānu kapu un teica, ka manu brāli Artūru Sniku izvilcis kapa augšpusē, novietojot ar galvu pret ziemeļiem. Mārtiņš Pokļevinskis apgalvoja, ka pārāk lēti partizāni atdevuši savas galvas, jo vajadzējis atstāt bunkuru tikai, kad iestājas tumsa, tad lauzties cauri. Uz partizānu kopējā kapa tika novietots vainags. Kopā ar Mārtiņu Pokļevinski steigā apbedījām partizānu Voldemāru Sātnieku, kas bija pamests mežā neaprakts, cik vien varējām ierakām zemē.”

Vilma Birša(Saulīte): „1950. gada pavasarī,  pirms sagūstīšanas, mēs kopā ar Mārtiņu Pokļevinski bijām skatīties Indāna-Grāvelsona bunkuru, atradām partizānu apbedījuma vietu, kas nebija tālu no bunkura. Pokļevinskis ar garu kārti centās pagriezt kritušos apskatīšanai, skaidri redzēju Indānus, Snikus Artūru un Mildiņu viņi bija tā kā abi apķērušies  kopā, Artūram vēl bija uz rokas gredzens. Es nevarēju vairāk skatīties, jo tas viss bija nepanesami smagi. Vietā, kur bija kauja, mētājās karavīru cepures. Varēja redzēt vietas, kur karaspēks bija maskējies ar egļu zariem un gaidījuši, kad partizāni izies no bunkura.”

Jānis Plāns:”Es strādāju Viesītes dzelzsceļa stacijā uz vilciena un tajā datumā man vajadzēja braukt uzkraut kokmateriālus Elkšņu atzarojuma 22. kilometrā. Piebraucot pie 14. kilometra mēs tikām apstādināti ar armijas pavēli, jo bija sākusies apšaude”. Pēc apšaudes Jānim Plānim tikusi dota pavēle: “ложись”- gulties. Jānis Plānis izpilda pavēli un apguļas uz vilciena platformas. Kad vilciens pabraucis garām apšaudes rajonam, varējis redzēt, ka aiz katra koka baltos maskēšanās tērpos gulējuši karavīri. Piebraucot pie 22 kilometra atsākusies vēl intensīvāka apšaude. “Kad iekrāvām vilcienā kokmateriālus devāmies atpakaļ, šaušana bija beigusies, bet viss mežš vēl bija ielenkts”. Pēc šiem notikumiem vasaras mēnesī 14. kilometrā, kad krāvuši kokmateriālus kopā ar mašīnistu, Jānis Plāns devies apskatīt notikuma vietu. Pienākot pie bunkura varējis saskatīt tādu nelielu uzkalniņu, apkārt augušas mazas eglītes. Bunkurs bijis saglabājies neskarts ar visiem ierakumiem, ienākot bunkurā tas bijis tukšs, griesti neesot bijuši augsti, bet ķermeni varējis iztaisnot. Bunkura iekšienē Jānis Plāns atceras, ka bijis galdiņš un pretī ieejai varējis redzēt lāvas divos stāvos. No bunkura 10-15 metru attālumā atradusies pirtiņa ar akmeņu kurtuvi.

Hilda Miezīte(Vietniece):”Uzbrukums notika rīta pusē, vēl sniga neliels sniedziņš. Tā bija nodevība un tas bija, kāds mežsargs”. Hilda Miezīte atcerējās, ka visapkārt varējis dzirdēt mašīnu rūkoņu, nākuši papildspēki. Hilda nesaprot, kā viņa palikusi dzīva, jo lodes gājušas no visām pusēm. Bunkuru viņasprāt pametuši, jo nebūtu spējuši noturēties, tikušas mestas granātas un skanējuši skaļruņi. Apmetne tiktu tā vai tā iznīcināta. Dzīvojot meža apstākļos neviens nedrīkstējis atstāt apmetni, valdījusi stingra disciplīna, eksistējuši arī segvārdi, lai neatklātu identitāti. Vīrieši regulāri mainījušies sargpostenī. Bunkura jumts bija izbūvēts vienlaidus no apaļkokiem, tas bija zems ar nelielu pacēlumu, klāts ar zemi, velēnām un sūnām. Ieejas pusē neliels pacēlums ar nelielu slīpu kritumu uz pretējo pusi. Pa labi no ieejas durvīm bija izbūvēts neliels logs. Bunkurā bijušas lāvas un krāsniņa atradusies pa vidu. Mantu, sadzīves priekšmetu nebija daudz – apģērbs dažiem tik vien, cik mugurā. Apmetnes telpās skanējis patafons ar vinila platēm, kuru reizi pa reizēm esot klusi klausījušies. Stāsta pierakstītājs: Haralds Bruņinieks

Avoti: https://jekabpilslaiks.lv/index.php?mod=1&op=out&id=27843&r=Jekabpils   (Skat. 07.01.2022)

https://viesite.lv/?p=49349 Vēsturnieks Haralds Bruņinieks (Skat. 07.01.2022)

https://militaryheritagetourism.info/lv/military/stories/view/222 (Skat. 07.01.2022)

https://www.facebook.com/watch/?v=2435789800048041 (Skat. 07.01.2022)

http://www.bdaugava.lv/galerija/atklaj-pieminas-vietu-nacionalajiem-partizaniem/ Indāna – Grāvelsona apvienotās nacionālo partizānu grupai veltītajā pasākumā! 10.10.2020. (Skat. 07.01.2022)