Limbažos piemiņas plāksne Dāvidam Sīmansonam
Piemiņas plāksne pie bijušās Limbažu apriņķa skolas
Limbažos piemiņas plāksne pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Dāvidam Sīmansonam
Atrodas: Limbažu pilsēta, Limbažu novads, Limbažos, Baumaņu Kārļa laukums 1, Limbaži, , Limbažu pilsētas uzņēmēju padome, gps 57.514671, 24.713449
Atklāta: 2013. gada 10. oktobrī pie kādreizējās Limbažu apriņķa skolas, kuru 1880. gadā absolvējis vēlākais Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks ģenerālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Dāvids Sīmansons (1859 – 1933)
Piemiņas plāksnes idejas autors ir atvaļinātais pulkvedis Pēteris Ziemelis, bet pašu granīta plāksni un tajā iestrādāto bronzas bareljefu – Sīmansona ģīmetni, izgatavojis tēlnieks Jānis Strupulis. Piemiņas zīmes izgatavošanu un uzstādīšanu finansējusi Limbažu pašvaldība. Idejas autors atvaļināts Pulkvedis Pēteris Ziemelis. Piemiņas plāksni atklāja Limbažu novada domes priekšsēdētājs Didzis Zemmers kopā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri, ģenerālleitnantu Raimondu Graubi. Pēc atklāšanas Dāvida Sīmansona piemiņas plāksni iesvētīja Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Raimonds Krasinskis.
Plāksnē iekalts teksts:
ĢENERĀLIS
DĀVIDS SĪMANSONS
1859.04.04. – 1933.13.01
LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS,
PIRMAIS
LATVIJAS ARMIJAS VIRSPAVĒLNIEKS
NO 1919. GADA 10. JŪLIJA LĪDZ 16. OKTOBRIM,
LATVIJAS APSARDZĪBAS MINISTRS
NO 1919.GADA 15.JŪLIJA LĪDZ 10.SEPTEMBRIM,
BEIDZIS LIMBAŽU APRIŅĶA SKOLU
Dāvids Sīmansons dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātu pusmuižā laukstrādnieku ģimenē. Beidzis Limbažu apriņķa skolu. 1880. gadā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas armijā, dienējis 115. Vjazmas pulkā, no kurienes komandēts uz Rīgas junkuru skolu, kuru beidzis 1883. gadā, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi. 1888. gadā paaugstināts par podporučiku, bet 1892. gadā – par poručiku. 1894. gadā Pēterburgā beidzis ģenerālštāba akadēmiju. 1899. gadā saņēmis štābkapteiņa, 1901. gadā – kapteiņa, bet 1904. gada martā – apakšpulkveža pakāpi. No 1894. gada komandējis rotu, bet no 1904. gada – bataljonu. Piedalījies krievu-japāņu karā, kura laikā kontuzēts. No 1910. gada pulkvedis, ieņēmis dažādus amatus štābos, kā 116. Kājnieku pulka bataljona komandieris dienējis arī Rīgā. 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas kājnieku pulka komandieri. 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru un iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. No 1916. gada septembra Kalugas atsevišķās brigādes komandieris, no decembra 135. divīzijas komandieris, bet no 1917. gada jūlija komandējis 4. atsevišķo divīziju. Apbalvots ar Staņislava ordeņa I un III šķiru, Annas ordeņa III šķiru, Vladimira ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Svētā Jura ordeņa zobenu. Pensionējoties dienestu atstājis 1917. gada oktobrī. Līdz 1919. gada janvārim dzīvojis Vitebskā un Orlā. Rīgā atgriezies 1919. gada 8. janvārī. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada 6. jūnijā iestājies Latvijas armijā, dienējis 1. Latviešu atsevišķajā brigādē. Pēc tā dēvēto dienvidu un ziemeļu brigāžu apvienošanas, kad tika oficiāli izveidota Latvijas armija, 10. jūlijā iecelts par tās pirmo virspavēlnieku. No 15. jūlija līdz 10. septembrim ieņēmis arī apsardzības ministra amatu. Naktī no 9. uz 10. oktobri, kad Rīgai tuvojās bermontiešu spēku, Sīmansons atcēla frontes komandiera Jorģa Zemitāna pārsteidzīgo pavēli par galvaspilsētas atstāšanu un atkāpšanos uz Juglas pozīcijām.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. un 10. oktobrī, “kad bermontieši uzbruka mūsu spēkiem Daugavas kreisajā krastā, Sīmansons ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju. Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un drīzā laikā sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja, kas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu”.
Slimības dēļ no virspavēlnieka amata 1919. gada 16. oktobrī atbrīvots un ieskaitīts Apsardzības ministrijas rezervē. No 1920. gada decembra Apsardzības ministrijas padomes loceklis, bet 1924. gadā iecelts par tās priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Bijis kara tiesa priekšsēdētājs, kara izmeklēšanas komisijas loceklis.
Slimības dēļ no dienesta atvaļināts 1925. gada 20. februārī. 1932.gadā ārsti D.Sīmansonam konstatē artēriju sklerozi. 1933.gada janvārī D.Sīmansona veselība strauji pasliktinās, Miris 1933. gada 13. janvārī. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
„Latvijas armija ir daudz pateicības parādā šim cēlajam latvju karavīram, kas jau tuvu sava mūža noslēgumam ar īstu uzticību un nodošanos atdevās jaunās valsts un armijas tik atbildīgajam darbam,” nākamajā dienā pēc D.Sīmansona aiziešanas mūžībā raksta „Latvijas Kareivis”.
Avoti:
Lismanis II; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 470. lpp.;
Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē., Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 419. lpp.
https://limbazi.pilseta24.lv/zina?slug=limbazos-atklata-pieminas-plaksne-generalim-simansonam (skat. 03.05.2025.)
https://karavirukapi.blogspot.com/2019/08/limbazos-pieminas-plaksne-pirmajam.html (skat. 03.05.2025.)
https://www.la.lv/generala-atcerei-3 (skat. 03.05.2025.)
https://www.sargs.lv/lv/vienibas-un-personibas/2011-05-18/generalis-davids-simansons (skat. 03.05.2025.)
https://enciklopedija.lv/skirklis/29934-D%C4%81vids-S%C4%ABmansons (skat. 03.05.2025.)