Atrodās: Rīga, II Meža kapi, Mežaparks Ziemeļu rajons, gps 56.99041 , 24.15404
Tēlnieka Raimonda Muzikanta veidotais piemineklis Gunāram Astram viņa atdusas vietā Meža kapos. 2011. gadā notika pieminekļa atklāšana.
Vēsture: Gunārs Astra ir viens no ievērojamākajiem pretpadomju aktīvistiem, kas nevardarbīgi pretojās padomju okupācijas varai Latvijā pagājušā gadsimta 60.-80.gados. Īpaša nozīme ir viņa runai – 1983.gada 15.decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”
Līdz trīsdesmit gadu vecumam, kad Astru pirmo reizi tiesāja par pretpadomju darbību, viņš bija paspējis mācīties Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, strādāt VEF rūpnīcā, īsu brīdi arī Popova vārdā nosauktajā Rīgas Radiorūpnīcā un pēc tam Latvijas Valsts universitātes Skaņu un gaismas laboratorijā. Viņš bija dienējis arī padomju armijā.
1961.gada 20.oktobrī Baltijas kara apgabala Kara tribunālā sāka skatīt Valsts drošības komitejas ierosināto krimināllietu pret Gunāru Astru un Edgaru jeb Fjodoru Tuheli. Krimināllietā Astru apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās laikā no 1957. līdz 1959.gadam, tostarp par to, ka viņš Rīgā ir iepazinies ar diviem ASV diplomātiem, centies ar tiem uzturēt kontaktus, satiekoties Jūrmalā, vēlāk Maskavā, zvanot un sūtot sveicienus uz Maskavu caur citiem cilvēkiem. Apsūdzētie stāstījuši amerikāņu diplomātiem par padomju dzīvi, par Rīgā esošo ārzemju radiostaciju slāpētāju, par slepenajiem cehiem VEF rūpnīcā, kas izpildīja militāros pasūtījumus. Noziegumi tika kvalificēti kā dzimtenes nodevība, un par to tika piespriests sods 15 gadi pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Ieslodzījumā Astra bija līdz 1976. gada 23.februārim.
1983.gada 15.septembrī Astru vēlreiz arestēja. Viņu apsūdzēja “par to, ka viņš, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu – dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu -, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu (kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu) saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tajos pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim”.
1983.gada 19.decembrī LPSR Augstākā tiesa viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķā režīma labošanas darbu kolonijā un uz pieciem gadiem nometinājumā. Astru no apcietinājuma atbrīvoja tikai 1988.gada 1.februārī. Viņu amnestēja saistībā ar Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadadienu. 1988.gada 6.aprīlī Astra Ļeņingradā mira.
Avoti:
https://ir.lv/2011/10/22/iesveta-pieminekli-gunara-astras-atdusas-vieta/ (skat. 16.10.24.)
Virtuālā izstāde – tiesas procesi pret Gunāru Astru https://www.archiv.org.lv/astra/index.php?id=101 (skat.16.10.2024.)
https://enciklopedija.lv/skirklis/130471-Gun%C4%81rs-Astra (skat.16.10.2024.)