Barikāžu upuru apbedījumi Otrajos Meža kapos
Atrodas: Mežaparks, Otrie Meža kapi, Ejot uz J. Cakstes memoriālu, ceļā pa labi no Otro meža kapu kapličas, Ziemeļu rajons, Rīga, gps 56.986781, 24.154651
Kopējā piemiņas vietā apglabāti skolnieks Edijs Riekstiņš, operators Andris Slapiņš un milicijas darbinieks Sergejs Konoņenko.
Citāts: Izvadīšanas pasākums notika 25. janvārī, kuru Augstākā Padome bija pasludinājusi par sēru dienu. Tas sākās 09:00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur radiniekiem un tuviniekiem bija iespēja atvadīties no bojāgājušajiem. Kaut gan 21. janvāra uzbrukumā bija gājuši bojā četri cilvēki, no LU ēkas izvadīti tika tikai trīs – 41 gadus vecais režisors un operators Andris Slapiņš, 27 gadus vecais LR Iekšlietu ministrijas (IeM) milicijas leitnants Sergejs Konoņenko un 18 gadus vecais Rīgas 65. vidusskolas skolnieks Edijs Riekstiņš. Ceturto – 31 gadu veco LR IeM Rīgas Proletāriešu rajona (tagad Vidzemes priekšpilsētas) milici Vladimiru Gomanoviču – pēc ģimenes lūguma aizveda apbedīšanai uz dzimtas kapiem Baltkrievijā.[9]
Nav īsti zināms, kāpēc izvadīšana bija plānota tieši no LU ēkas, taču tās tuvums Iekšlietu ministrijas ēkai un Brīvības piemineklim, kā arī iespēja uzņemt lielu daudzumu cilvēku, kas ierastos uz atvadīšanos, visticamāk bija noteicošie faktori ēkas izvēlē, ņemot vērā, ka sabiedriskā doma un apstākļi pieprasīja kritušo simbolisku izvadīšanu varoņu godā.
10:00 universitātes ēkā sāka ielaist pārējos apmeklētājus, kas vēlējās atvadīties no bojāgājušajiem, procesijai ienākot ēkā pa ieeju Merķeļa ielā un izejot ārā uz Raiņa bulvāra.[10] Šeit piedalījās gan sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, slavenais latviešu strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters, gan citi, kas vēlējās izrādīt godu bojāgājušajiem. Pēc atvadīšanās uz procesiju sanākušie devās uz Brīvības pieminekļa pusi, kur sapulcējās ievērojams cilvēku skaits. Fotogrāfijās redzams, ka uz izvadīšanu bija ieradušies daudzi, dažādiem preses izdevumiem minot skaitļus no 30 [11] līdz pat 100 tūkstošiem [12], savukārt Augstākās Padomes materiālos minēts, ka ieradušies ap 50000 izvadītāju.[13]
Pulksten 13:00 sākās zārku nešana uz Brīvības pieminekli, kur notika bēru mūzikas un baznīcas zvanu atskaņošana. Zārkus no LU ēkas nesa katram mirušajam pietuvinātas personas, skolnieka Edija Riekstiņa zārku nesot viņa klasesbiedriem[14], Sergeja Konoņenko zārku nesot kolēģiem no milicijas[15], bet Andra Slapiņa zārku – kolēģiem no darba, tai skaitā Jurim Podniekam.[16] Zārki tika aiznesti līdz un novietoti blakus Brīvības piemineklim tā labajā pusē, kur tos no abām pusēm ieskāva Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un citu valstu karogi.[17]
13:30 sākās piemiņas mītiņš pie Brīvības pieminekļa Čepāna vadībā, kurā ar runām uzstājās LR premjers Ivars Godmanis, iekšlietu ministra vietnieks Jekimovs, nogalinātā A. Slapiņa draugs un kolēģis režisors Juris Podnieks, bojāgājušo kolēģi, kā arī citi pazīstami cilvēki, tai skaitā no ārzemēm. Visi runātāji galvenokārt pievērsa uzmanību tam, ka mirušie bija aizgājuši bojā tautas brīvības un demokrātijas vārdā un atgādināja, ka par spīti šiem upuriem ir jāturpina uzņemtais kurss, un ka brīvība ir izcīnāma tikai ar miermīlīgām metodēm.[18]
Pēc uzrunām zārki tika ievietoti transporta mašīnās/katafalkos un vesti uz Otrajiem Meža kapiem, savukārt procesijas dalībnieki tos kājām pavadīja pa K. Valdemāra ielu līdz Šarlotei ielai, kur tos sagaidīja autobusi, kas bēru dalībniekus aizveda līdz kapiem. Pēc dalībnieku ierašanās 16:00 sākās apbedīšanas ceremonija Otrajos Meža kapos, kurā klātesošie aizdedza piemiņas svecītes, bet runas teica LR AP Prezidija locekļi, reliģisko organizāciju pārstāvji, kā arī ārvalstu viesi.[19] Diemžēl apbedīšanas procesā radās problēmas ar zārku nogādāšanu pie kapavietām, jo milzīgais bēru dalībnieku skaits ļoti apgrūtināja to nešanu.[20] Kā norāda bēru komisijas vadītājs Čepānis, šādas problēmas radās, jo neviens nebija paredzējis tik lielu apmeklētību izvadīšanas procesam, tāpēc arī netika veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi.[21] Pēc bojāgājušo apglabāšanas izvadīšanas process beidzās un sanākušie pakāpeniski devās tālāk.
Barikāžu upuru izvadīšanai un bērēm bija divejāda nozīme tā brīža situācijā. Pirmkārt, tā bija iespēja tuviniekiem un draugiem atvadīties no bojāgājušajiem. Otrkārt, izvadīšanas nepieciešamība kalpoja par atgādinājumu plašākai Latvijas sabiedrībai par to, ar kādām metodēm Maskava un tai uzticamās spēka struktūras bija gatavas apspiest miermīlīgās neatkarības kustības Baltijas valstīs. Tā parādīja, ka padomju varas pārstāvji bija gatavi nogalināt ne tikai miličus kaujas laukā, bet arī nošaut neapbruņotus civiliedzīvotājus, kuri uzbrucējus nekādi neapdraudēja, tai skaitā skolēnus. Izvadīšana arī iezvanīja barikāžu procesa “aktīvās fāzes” beigas, jo pāris dienas pēc tās, mainoties politiskajai situācijai, barikāžu aizstāvji sāka atstāt barikādes, taču tas arī nenozīmēja, ka Latvijas neatkarības kustība bija padevusies. Barikāžu upuri vēl vairāk pārliecināja Latvijas sabiedrību par nepieciešamību atjaunot valstisko neatkarību un izbeigt okupāciju, kas rezultējās ar pilnu neatkarības atjaunošanu kritiskajās 1991. gada augusta apvērsuma dienās.
Avoti:
https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/62884/ (skat. 11.10.2025.)
https://barikades.lv/wp-content/uploads/2023/01/R_Razuks_LTF_barikades_e-gramata.pdf (skat. 11.10.2025.)
Citāta atsauces:
[9] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 268. lpp.
[10] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 266. lpp.
[11] Gorbačova asiņainās rokas. Melburna: Austrālijas latvietis, 1991., nr.2062.
[12] Zaube, A. Viņi atdeva dzīvības par Latviju. Čikāga: Čikāgas ziņas, 1991., nr. 153.
[13] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 270. lpp.
[14] Korsaks, P. Liesmo brīvības ugunskuri. Rīga: Laiks, 1991., nr. 15.
[15] Vahers, J., Bērziņa, I. Lūzums. No milicijas līdz policijai. Rīga: Nordik, 2006., 148. lpp.
[16] RSU | Barikāžu laiks: bijušā RSU doc. Anatolija Ņikitina atmiņu stāsts
[17] Aleksandra Pelēča lasītava | 1991. gada 25. janvāris – 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu laiks. – 06:24
[18] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 270. lpp.
[19] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 266. lpp.
[20] Aleksandra Pelēča lasītava | 1991. gada 25. janvāris – 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu laiks. – 14:06
[21] Intervija ar Alfrēdu Čepānu
Vērtīgi:
https://www.youtube.com/watch?v=XBoawqkhy1w OMON uzbrukums LPSR Iekšlietu ministrijai barikāžu laikā 1991. gada 20. janvārī (skat. 11.10.2025.)
https://www.saeima.lv/files/1991_January_Chronicles.pdf (skat. 11.10.2025.)
https://www.kuldigasmuzejs.lv/barikazu-laiks (skat. 11.10.2025.)