LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne
Atrodas: Raiņa bulvāris 19, Centra rajons, Rīga, Mazajā aula, gps 56.950685, 24.115995
Atklāta: 1994. gada 27. septembri
Piemiņas plāksne ir gatavota no marmora, kas iegravēta ar zelta krāsas burtiem. Uz plāksne rakstīts “Latvijas Universitātes Civiltiesību profesors Konsantīns Čakste (1901-1945): gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome – Nacionālās pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām.” Piemiņas plāksne ir atklāta 20. gs. 90. gados, kad Latvijas valsts bija atjaunojusi savu neatkarību no PSRS. Plāksnē “svešās okupācijas varas” attiecās ne tikai uz PSRS, bet arī uz nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju.
https://www.jf.lu.lv/par-mums/mediji/zinas/zina/t/100699/ (skat.17.08.2025.)
https://core.ac.uk/download/pdf/643798159.pdf (skat.17.08.2025.)
https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/78811/ (skat.17.08.2025.) ZEM LUPAS. Fotoliecības par profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu Latvijas Universitātes Mazajā aulā
https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54238 (skat.17.08.2025.)
Citāts no raksta ZEM LUPAS: LU tiesību zinātņu profesors Konstantīns Čakste, kurš 1943. gada 13. augustā dibināja un vadīja Latvijas Centrālo padomi (LCP) – nevardarbīgu pagrīdes organizāciju, kas centās caur slepeniem sakariem ar Latvijas diplomātiem Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu Otrā pasaules karā .
Piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfijas raksturojums. Viens no vēstures avotiem, kas pastāvīgi glabājās Latvijas Universitātes (LU) Muzeja LU vēstures kolekcijās, par LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu ir latviešu fotogrāfa Andra Dzeņa uzņemta melnbalta fotogrāfija, kas datēta ar 1994. gada 27. septembri . Tā ir 9 x 12 cm izmērā, uz kuras redzama marmora plāksne ar iegravētu tekstu latviešu valodā zelta krāsas burtiem: Latvijas Universitātes civiltiesību profesors KONSTANTĪNS ČAKSTE (1901-1945), gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome – Nacionālais pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām. Pa labi no marmora piemiņas plāksnes redzams latviešu studentu vienības Austrums karogs, kas novietots vertikālā stāvoklī. Pats K. Čakste bija Austruma biedrs, un šīs organizācijas klātbūtne liecina par tās dalību piemiņas plāksnes atklāšanā, izrādot godu savam bojāgājušajam biedram. 1994. gada 27. septembris ir diena pirms 28. septembra – LU dibināšana. 1994. gadā bija apritējuši 3 gadi kopš Latvija atjaunoja savu valstisko neatkarību no PSRS 1991. gada 24. augustā un 4 gadi kopš LU atguva savu vēsturisko nosaukumu (1990. gada 19. martā) – Ar Darba Sarkanā karoga ordeņa apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes nosaukums tika nomainīts ar Latvijas Universitātes nosaukumu, kas tika pieņemts 1922. gada 23. augustā ar Latvijas valdības veikto LU Satversmes projekta apstiprināšanu. Šie divi notikumi liecina par LU demokratizāciju, kas izpaudās ar atteikšanos no PSRS okupācijas laika oficiālā nosaukuma un saikņu veidošanu ar starpkaru perioda LU.
Ideja par piemiņas plāksni. Priekšlikums par LU prof. K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu radās 1994. gada 4. janvārī, kad Austruma priekšsēdētājs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, RSU Komunikācijas fakultātes komunikācijas profesors un latviešu žurnālists Ainārs Dimants uzrakstīja vēstuli LU rektoram J. Zaķim. Vēstulē tika ierosināts uz LU 75 gadu jubileju (28.09.1994) piešķirt bojāgājušajam K. Čakstem goda biedra statusu un atklāt viņam piemiņas plāksni LU galvenās ēkas vestibilā vai LU Mazajā aulā. Kad 1993. gada oktobrī Austrums akreditējās pie LU, austrumieši vēlējās izveidot ciešāku saikni ar LU, atklājot K. Čakstem veltītu piemiņas plāksni. Pirms tam Austrums savu darbību atjaunoja Latvijā 1990. gada 13. septembrī, kad tika reģistrēti un apstiprināti jaunie organizācijas statūti pie RPI (mūsdienu RTU), kā arī Trešās atmodas laikā Latvijas PSR Ministru padome atcēla 1940. gada 13. jūlija Latvijas sabiedrisko lietu ministra lēmumu par studentu akadēmisko mūža organizāciju slēgšanu. Lai gan LU prof. K. Čakstem tika atklāta piemiņas plāksne LU Mazajā aulā, LU goda biedra nosaukums netika piešķirts. Taču plāksnes atklāšana bija simbolisks solis, lai izveidotu 1991. gada 24. augustā atjaunotajai Latvijas valstij kontinuitāti ar 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas valsti, sasaistot ar 1919. gada 28. septembrī dibināto LU kā vienu no neatkarīgās Latvijas valsts pamatiem – LU dibinājusies un veidojusies laikā, kad norisinājās Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) un Latvijas pagaidu valdības prezidija priekšsēdētājs bija K. Čakstes tēvs, latviešu jurists Jānis Čakste, kurš ir LU goda doktors tiesību zinātnē kopš 1924. gada.
Savukārt ideja par piemiņas plāksnes radīšanu radās 1989. gada aprīlī, kad Austruma biedrs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filoloģijas nodaļas ģermanistikas absolvents un LCP loceklis no Zviedrijas Leonīds Siliņš, veicot pētniecisko darbu Štuthofas koncentrācijas nometnes muzejā pie Gdaņskas, Polijā, atklāja LU prof. K. Čakstes kapavietu. L. Siliņš apmeklēja Štuhofu, kad tā kopā ar Pomerāniju, Silēziju un daļu Austrumprūsijas pēc Otrā pasaules kara saskaņā ar Sabiedroto koalīcijas (ASV, Lielbritānija un PSRS) lēmumu Teherānas konferencē 1943. gada 28. novembrī – 1. decembrī tika atņemta Vācijai un piešķirta Polijai kā kompensācija par tās zaudētajām austrumu teritorijām, ko PSRS atņēma un iekļāva savā sastāvā (mūsdienās Lietuvas austrumi, Baltkrievijas un Ukrainas rietumi). L. Siliņa 1988. gada 8. augustā uzsāktā individuālā ekspedīcija, kas tika organizēta Austruma uzdevumā, sakrita ar laiku, kad demokrātisko pārmaiņu rezultātā PSRS un tās satelītvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā, piemēram, Polijā arodbiedrība Solidaritāte kļuva par politisku organizāciju, kas mērenā ceļā panāca komunistiskās diktatūras nomaiņu ar parlamentāru demokrātiju.
Bojāejas ceļš un ģimenes liktenis
Ekspedīcijas laikā L. Siliņam caur pētniecisko darbu izdevās “strukturēti salikt pa plauktiņiem” sava biedra K. Čakstes bojāejas ceļu, kas sākās 1944. gada 29. aprīlī – K. Čaksti arestēja nacionālsociālistiskās Vācijas Gestapo dzimtajās mājās Jūrmalā visas ģimenes klātbūtnē. Tā bija pēdējā reizi, kad viņš redzēja savu ģimeni (sievu Anastasiju Čaksti, māti Justīni Čaksti un abas meitas – Katrīna un Anna Čakstes). Sakarā ar arestu 1944. gada 2. maijā LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (tajā laikā saukta par Rīgas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti) tika pārtraukts tirdzniecības tiesību gala pārbaudījums, jo LU saņēma ziņu par viņa arestu [16]. Garais, mokošais bojāejas ceļš noslēdzās ar nāvi 1945. gada 21.-22. februāra naktī Genšā mūsdienu Polijas ziemeļos. Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, 1944. gada septembra vidū K. Čakste, kurš bija īsu laiku ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, tika evakuēts uz Štuhofas koncentrācijas nometni, kur bija ieslodzīts no 1944. gada 10. septembra līdz tās evakuācijai 1945. gada 25. janvārī. Evakuācija sākās, kad norisinājās Sarkanās armijas t.s. Vislas-Oderas ofensīva Austrumu frontē.
Apzinoties par Sarkanās armijas mēģinājumu ielenkt Austrumprūsiju un došanos Baltijas jūras virzienā uz Dancigu (Gdaņsku), koncentrācijas nometnes administrācija izšķīrās par politieslodzīto evakuāciju uz Lauenburgu rietumu virzienā. Evakuācija notika nāves marša stilā, soļojot politieslodzītajiem bez ziemas apģērba un pārtikas pa bargo ziemas spelgoni, atrodoties apdraudētībā no padomju karaspēka puses. K. Čakste devās nāves maršā, ciešot bargo salu. Politieslodzītos šādā veidā evakuēja, jo vācu nacionālsociālisti nerēķinājās ar viņu dzīvību un paši negribēja kopā ar politieslodzītajiem evakuēties ar kuģi pa Baltijas jūru sakarā ar padomju zemūdeņu un britu kara aviācijas klātbūtni. Mēnesi pēc K. Čakstes nāves, 1945. gada martā daudzus prāmjus, kuri evakuēja politieslodzītos uz Lībeku, vācu ostas pilsētu Baltijas jūras krastā, nogremdēja britu gaisa spēku bumbvedēji, aizdzenot jūras dzelmē gan gūstekņus, gan sagūstītājus. Nāves maršs apstājās netālu no Ganšas ap 12 km no Lebas ezera pie Krepas ceļa mūsdienu Polijas ziemeļos, kur Štuthofas koncentrācijas nometnes politieslodzītie bija ievietoti kādā Vācu Darba dienesta nometnē. Tas notika sakarā ar Sarkanās armijas strauju virzīšanos Poznaņas virzienā, kas aizšķērsoja evakuācijas ceļu [21]. K. Čakste neizturēja skarbos apstākļus, ka 1945. gada 21.-22. februāra naktī nomira no bargā aukstuma un smadzeņu iekaisuma. Saskaņā ar Polijas Sarkanā krusta Lebrokas nodaļas pilnvarotā 1945. gada 26. novembra ekshumācijas vietu protokolu, K. Čakste ticis apglabāts kapa kopiņā Ganšā ar koka krustu un uzrakstu: Profesors K. Čakste. 1951. gada decembrī viņu pārbedīja Gdaņskas apgabala Kašubska Krēpas Nāves marša upuru kapsētā līdzās citiem politieslodzītajiem, kur L. Siliņam izdevās no Polijas varas iestādēm iegūt atļauju, lai 1990. gada 28. maijā uzstādītu kapakmeni latviešu un poļu valodā priekš bojāgājušā K. Čakstes.
Pateicoties L. Siliņam kā LCP loceklim-atbildīgajam par Latvijas kara bēgļu evakuāciju pāri Baltijas jūrai ar laivām uz Zviedriju, 1944. gada 15. oktobrī, kad K. Čakste jau bija ieslodzīts Štuhofā, viņa sievai Anastasijai, mātei Justīnei un meitām Katrīnai un Annai izdevās aizbēgt ar laivu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Arī brālis Mintauts Čakste ar savu ģimeni aizbēga uz Zviedriju, kur visi Čakstes sagaidīja Otrā pasaules kara beigas Eiropā. Apzinoties, ka vairs nebūs iespējams atgriezties dzimtenē sakarā ar otrreizējo PSRS okupāciju, visa Čakstu ģimene emigrēja uz ASV 1950. gadā. L. Siliņa nopelns ne tikai ir K. Čakstes ģimenes izglābšana no iespējamām padomju represijām pēc Otrā pasaules kara, bet arī paša K. Čakstes bojāejas vietas atklāšana un piemiņas tradīcijas aizsākšana.