Latviešu leģionāru Brāļu kapi Mores apkārtnē pie Rozēniem

Atrodas: Mores pag., Siguldas novads,  (3 km attālumā no Jūdažiem Mores virzienā, autoceļa Jūdažu – Nītaures malā pie Roznēnu ozola, Rozēnu mājas) gps 57.101572, 24.993947

Piemineklis: Tēlnieka Andreja Jansona kaltais / atjaunotais piemiņas akmens pirmo reiz uzstādīts 1990. gada 11. novembrī, bet atjaunotais 1991. gada 28. septembrī. Piemineklis ar uzrakstu: „Es ticēju, Tēvzeme brīva reiz kļūs…” Katru gadu septembra pēdējā sestdienā notiek kritušo karavīru piemiņas pasākums. Leģendāri kļuva tēlnieka A.Jansona pieminekļa iesvētīšanā teiktie vārdi: „Lai spridzina. Latvijā pieminekļiem akmeņu netrūks!”

Vēsture: Brāļu kapos apglabāti 117 Latviešu leģiona karavīri, kuri krituši Mores kaujās 1944. gadā no 25. septembra līdz 6. oktobrim. Sākotnēji tika apglabāti 33 kritušie karavīri. Komunistiskās okupācijas gados kapi tika nolīdzināti, pārvēršot tos lauksaimnieciski izmantojamā zemē. Tur atradušās gan ganības, gan labības lauks. Kā stāsta vietējie, okupācijas gados, cenšoties kaut neuzkrītoši iezīmēt kritušo latviešu karavīru atdusas vietu, melioratori pie Roznēnu ozola novietojuši lielu laukakmeni, kas tur atrodas joprojām.

Kapsētas izveide sākās 1988. gadā un turpinājās līdz 1995. gadam, kad latviešu leģionāri iekopa piemiņas vietu kritušo biedru piemiņai. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja pārapbedīt kritušos karavīrus, kuri Vācijas armijas sastāvā cīnījās par Latviju pret Sarkano armiju. Par brāļu kapu labiekārtošanu gādāja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Siguldas nodaļa, Latvijas Daugavas vanagu Siguldas kopa un Cēsu apriņķa Latvijas nacionālo karavīru biedrība. 1988. gadā uzsākta leģionāru apbedījuma vietu apzināšana, bet nākamajā gadā jau veikti pirmie priekšdarbi Roznēnu brāļu kapos. Ar Mores pagasta pašvaldības atbalstu 1990. gadā uzsākti pirmie brāļu kapu iekārtošanas darbi – nolīdzināts kapu lauks, izveidoti celiņi un uzbūvētas kāpnes, kas ved no lielceļa uz kapulauku. Tiek veikti vairāki kontrolrakumi kapu kopas robežu noteikšanai.

1990. gada 11. novembrī te atklāts tēlnieka Andreja Jansona veidotais piemiņas akmens, kurā iekalts stateniski nostādīts zobens, bet pa labi no tā zem Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojuma teksts:

ES TICĒJU –
TĒVZEME
BRĪVA
REIZ KĻŪS…

KRITUŠO
LATVIEŠU LEĢIONĀRU
PIEMIŅAI
26. – 30. IX
1944

Naktī uz 1990. gada naktī no 4. uz 5. decembri piemiņas akmeni saspridzināja PSRS okupācijas armija. Tiek uzskatīts, ka tas noticis saskaņā ar toreizējā PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēli. Tajā pašā naktī tika saspridzināti leģionāriem veltītie pieminekļi Bauskas rajona Codes Budku kapos, Tukuma rajona Džūkstē, Jaunpils Saulīšu kalnā un Cēsu rajona Mores pagastāti. Pieminekļi tika nesen (daži – 11. novembrī) atklāti.

Pēc dažām dienām saspridzinātā pieminekļa vietā tika uzstādīta kokā darināta pagaidu piemiņas zīme ar tekstu: “Šeit bija un būs kritušo latviešu leģionāru piemineklis.” Savukārt saspridzinātās piemiņas zīmes atlūzas novietotas Rozēnu ozola pakājē, taču vēlāk tās tiek aizvāktas. Jau nākamā gada 16. septembrī no Cēsīm tiek atvests un uzstādīts A. Jansona no jauna izgatavotais piemiņas akmens, kura svinīgā atklāšana notiek 28. septembrī.

1991. gadā, uzvedot melnzemi, tiek paaugstināts kapulauka līmenis, tiek iestādīts klinteņu dzīvžogs, bet kapulauka malā – seši ozoliņi. Gadu vēlāk kapulauka galā iestāda vēl četrus ozoliņus.

Laika gaitā brāļu kapos tika pārapbedīti citviet Mores, Mālpils un Allažu pagastos izklaidus apglabātie kritušie leģionāri. Tā, piemēram, 1993. gada 23. oktobrī Roznēnu brāļu kapos tika guldītas 30 kritušo karavīru mirstīgās atliekas, kas iepriekš bija apglabātas Mores vecajā muižnieku kapsētā pie Kartūžu muižas un pie “Torbām”. 1994. gada 28. maijā pārapbedītas divu pie Mores “Ataugām” atrasto kritušo leģionāru pīšļi.

Kritušo karavīru mirstīgo atlieku ekshumācijā tehnisku atbalstu sniegusi gan Latvijas Brāļu kapu komiteja, gan Vācijas karavīru kapu apkopes organizācija “Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge”.

Kritušo identificēšanā palīdzējuši arī vietējie pilsoņi, kas komunistiskās okupācijas laikā pirms kapa zīmju iznīcināšanas paspējuši pārrakstīt apglabāto vārdus. Alma Mitre no Mores pagasta “Kalna Mežakām” norakstījusi uz bērza krustiem esošos apbedīto leģionāru vārdus pie “Torbām”. Savukārt pie Allažu pagasta “Kalna Mūkiņām” apglabāto un vēlāk Roznēnu brāļu kapos pārapbedīto leģionāru vārdus no kapu zīmēm norakstījusi Biruta Tetere. Pie Roznēniem apglabāto vārdus bija pierakstījusi Elvīra Mežecka, taču dažus gadus pirms atmodas, viņa sarakstu iznīcinājusi. Daļu datu viņai gan izdevies restaurēt pēc atmiņas.

Vēlāk brāļu kapos uzstādītas arī individuālas piemiņas plāksnes tur apbedītajiem karavīriem, kas veidotas pēc Rīgas Brāļu kapu plākšņu parauga.

Jauniekārtotie brāļu kapi tika iesvētīti 1994. gada 24. septembrī, apritot 50. gadskārtai kopš Mores kaujām. Uz to brīdi Roznēnu brāļu kapos atdusējās jau 101 kritušais, taču pārapbedīšana turpinājās arī vēlākos gados, un līdz 2004. gadam te apglabāto karavīru skaits bija sasniedzis 117. Starp apbedītajiem ir 33 nezināmie, tajā skaitā arī kāds vācu armijas virsnieks. Vēlāk Roznēnu brāļu kapos ticis pārapbedīts arī Austrālijā mirušais Kārlis Vitkovskis, un šobrīd te uzstādītas 118 individuālās piemiņas plāksnes, kas izkārtotas sešās rindās. Pirmā rinda atrodas aiz pieminekļa, kas to nosacīti dala divās daļās. Pa kreisi no pieminekļa atrodas astoņas, bet pa kreisi – sešas plāksnes. Otrā rinda izvietota tieši priekšā piemineklim, un tajā atrodas 24 plāksnes. Pārējās rindas novietotas viena aiz otras virzienā uz lielceļu, kur atrodas ieeja brāļu kapos. Katrā no tām ir 20 plāksnes, pa desmit katrā puse no celiņa, kas ved pie pieminekļa.

195. gada 23. septembrī brāļu kapos tika iesvētīts no jauna izgatavotais piemiņas akmens Jānim Rebiņam, kuru 1960. gadā bija uzstādījusi kritušā māte un brālis Indulis. Okupācijas varasiestādes šo piemiņas zīmi bija aizvākušas un, kā stāsta, noslīcinājušas Gaujā.

Oriģinālajā piemiņas akmenī bija iekalts teksts:

SALDU DUSU
DZIMTENES
SMILTĪS.
DĀRGAIS DĒLS.
MĪĻO BRĀLI.

TEV UN TAVIEM
CĪŅU BIEDRIEM.

Atjaunotajā piemiņas akmenī saglabāts tas pats teksts un tā izkārtojums, taču izpaliek pieturzīmes.

Citāts: Latviešu leģions ir viens no pretrunīgākajiem Latvijas vēstures tematiem, kas ilgstoši pakļauts Padomju okupācijas režīma propagandas ietekmei. Pēc 2. pasaules kara Latvija nokļuva Padomju Savienības sastāvā. Daudzi latviešu leģionāri bija kaujās krituši, deportēti, atradās trimdā ārpus Latvijas vai tika pilnībā izstumti no „padomju sabiedrības”. Vācijas armijas, tostarp, leģionāru kapsētas tika iznīcinātas. Nereti virs tām tika uzbūvētas cūku fermas, sporta laukumi vai dzīvojamie rajoni. Latviešu karavīru sabiedrība bija viena no latviskās identitātes uzturētājiem visu okupācijas laiku un aktīvi iesaistījās Latvijas valsts atjaunošanā.

Mores kauja notika 1944. g. no 25. septembra līdz 6. oktobrim uz austrumiem no Siguldas. Atraujoties no Lubānas kaujas telpas, 19. latviešu grenadieru divīzija bija ieņēmusi Siguldas aizstāvēšanās pozīcijas, kurā iekļāvās arī Mores pagasts. Jaunā aizstāvēšanās frontes līnija, kuru ieņēma 19. divīzija, bija apmēram 12 kilometru platumā un tā atradās uz rietumiem un uz dienvidiem no Sudas purva, lai segtu vācu vienību atkāpšanos. Skatoties uz 19. latviešu divīzijas grenadieru kaujas karti un frontes situāciju, Mores kaujas telpā bija izvietojies latviešu 44. pulks, kuru komandēja pltn. Rūdolfs Kociņš; pulka sastāvā iekļāvās I bataljons, ko komandēja maj. Gustavs Praudiņš un kas ieņēma Mores pozīcijas ar 1. rotu, ko komandēja vltn. Rolands Kovtuņenko, 2. rotu ltn. Imants Karelis, 3. rotu Herberts Zāgers un 4. rotu kpt. Atis Homka; 1., 3. un 4. rota atradās priekšējā aizstāvēšanās līnijā, bet 2. rota bija bataljona rezerve, kas arī piedzīvoja smagas kaujas prettriecienos pret ienaidnieku kopā ar 43. pulka rotām, kas bija 19. divīzijas rezerve Mores kaujas laikā. 44. pulka II bataljons, ko komandēja vltn. Visvaldis Graumanis, atradās uz dienvidiem no Mores līdz Mālpils ceļam. Uz ziemeļiem, blakus 44. pulkam, bija izvietots latviešu 42. pulks.

Kad iesākās Mores kauja, frontes līnijas tuvumā neatradās neviena vācu vienība vismaz 20 kilometru dziļumā; 44. pulka aizstāvēšanās platums bija 6 kilometri. Tātad, latviešu 19. divīzija stāvēja pretim krievu pārspēkam vieni paši šajā kaujas sektorā – Mores kauja bija tikai latviešu-krievu savstarpēja cīņa. Kā atceras virsnieku vietnieks Pauls Vanags, kurš bija 3. rotas 1. vada komandieris, atceras ltn. Zāgera norādījumu: Pauli, mums šī līnija jānotur 10 dienas, un te nebūs ne mīnmetēju, ne artilērijas atbalsta.

Pretim šīm latviešu 44. pulka rotām, krievi bija koncentrējuši milzu pārspēku – pret latviešu 44. pulka I bataljona 1. rotu virzījās Padomju LXXXIX korpuss ar 23. strēlnieku divīziju, 89., 117. un 225. strēlnieku pulkiem un 270. un 271. soda rotām, bet pret 3. un 4. rotu uzbruka PSRS 55. strēlnieku divīzija ar 107., 111., un 228. strēlnieku pulkiem. Krievu uzbrukuma sastāvā iekļāvās arī 10. tanku korpuss ar T-34 tankiem, liels skaits artilērijas (310 artilērijas stobru uzbrukuma smailē un citur 100 stobru uz katra frontes tekošā kilometra), liels skaits mīnmetēju un lidmašīnas.

Boļševiku mērķis bija izlauzties cauri Morei uz Siguldu un tad tālāk uz Rīgas līci, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu vācu Nord karaspēka daļām, kas atradās Dienvidigaunijā (vācu 18. armijai un citām vienībām). Mores kauja risinājās 10 dienas, tajā krita 186, bet ievainoja 650 latviešu karavīru; krievu zaudējumi bija ievērojami lielāki, kā to liecina Mores un Nītaures krievu kapi, kuros ir apbedīti 2736 krievu karavīri un ievainoto krievu karavīru skaits sasniedza 9576. Latviešu leģiona karavīri palika neuzvarēti šajā kaujā, kas paliek Otrā pasaules karā par vienu no vislabāk vadītiem aizstāvēšanās piemēriem, ko ir braukuši apzināt un pētīt NATO virsnieki no Vācijas un ASV.

Mores Kauja ir viena cīņa, vienā specifiskā vietā, ar ko grāmatas Mores kauja autors Rolands Kovtuņenko raksturo katra latviešu karavīra, leģionāra lielo cīņas sparu un to sirds dziļumos lielo izmisumu un apziņu, ka viņš karo un cīnās par savas tautas eksistenci, ka viņš cīnās uz dzīvību un nāvi pret ļoti brutālu un nežēlīgi barbarisku un diktatorisku varu – Padomju Savienību.

Mores Kauja ir faktisks apraksts par vienu no daudzajām varonīgajām kaujām, kādas izcīnīja latviešu karavīri, leģionāri, svešas varas uniformās. Šie jaunie latviešu zēni, Latvijas dēli bija jau pārdzīvojuši 1940.-1941. g. Padomju Savienības (Hitleriskās Vācijas sabiedrotās) brutālo okupāciju, latviešu tautas masu noslepkavošanu, genocīdu un latviešu tautas masu deportāciju uz tālo Sibīrijas gulagu; pēc tam, kaut arī ar pretlikumīgi mobilizēti, iesaukti, apģērbti svešas valsts uniformās un pretlikumīgi, pārkāpjot visas internacionālās normas, iekļauti Vācijas okupācijas varas militārajos spēkos, latvju karavīri, leģionāri, nekad nezaudēja izpratni, ka vienprātībā, centienos, kopienā un varonībā bija cerība, kaut niecīga tā būtu, panākt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, pat tajos neiedomājami grūtajos un nožēlojamos okupācijas apstākļos. Šie latviešu karavīri, leģionāri, darīja visu iespējamo, lai aizstāvētu un saglabātu latviešu tautas dzīvo spēku un lai tai dotu vismaz daļai iespēju paglābties no tās brutālās un iznīcinošās Sarkanās varas, kas bija iznīcinājuši jau tik daudzus tūkstošus no Latvijas valsts iedzīvotājiem.

Mores kaujā, kā arī daudzās citās sīvās cīņās, latviešu karavīri, leģionāri, cerēja, ka atkārtosies 1918. gada apstākļi un ka latviešu formācijas, kaut arī svešas valsts uniformās, līdzīgi pirmā pasaules kara apstākļiem, varēs izcīnīt savas tautas brīvību; viņi sirds dziļumos cerēja, ka Rietumu Sabiedrotie nepieļaus vēlreizēju Padomju Savienības okupāciju Latvijā. Un tas viņiem ievērojamā mērā arī izdevās Mores kaujā un citās lielajās kaujās, jo viņi ar savu varonību pavēra brīvības ceļu vismaz daļai no latviešu tautas izkļūt no ienaidnieka ielenkumiem un varmācības apskāvieniem, lai tad tie nokļūtu brīvībā Rietumos un lai pēc tam tā daļa no latvju tautas varētu turpināt viņu cīņu ar citiem ieročiem citos apstākļos. Mores Kauja attēlo un raksturo ne tikai latviešu leģionāru varonību pret daudzkārtēju varmācības pārspēku, bet arī latviešu tautas likteni tajā drūmajā un iznīcinošā Latvijas valsts vēstures posmā.

Andrejs Modris Mežmalis atv. flotiles admirālis Laikrakstam „Latvietis“

 

Piemiņas plāksnēs, sākot no kreisās puses, lasāmi sekojoši kritušo vārdi: 

Pirmā rinda – kareivis Ņikiforovs Bogdanovs (09.09.1922.-28.09.1944.), dižkareivis Staņilavs Bricis (02.05.1923.- 28.09.1944.), seržants Tālivaldis Celmiņš (11.02.1909.-27.09.1944.), dižkareivis Jānis Pleišs (10.05.1918.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Ganiņš (08.06.1924.- 28.09.1944.), Antons Čodars (13.04.1913. 29.09.1944.), nezināms, Kārlis Vitkovskis (04.08.1911.-24.06.2001. Austrālijā), dižkareivis Jānis Trušelis (09.03.1909.- 30.09.1944.), seržants Alfreds Leja (24.02.1901.- 27.09.1944.), kaprālis Jānis Ladusāns (12.04.1920.- 29.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Richards Smiltnieks (1944. gada jūlijs).

Otrā rinda – kareivis Jānis Rebiņš (26.04.1926.- 27.09.1944.), kareivis Jāzeps Vucenlazdāns (27.09.1944.), kareivis Karps Sokolovs (15.02.1912.- 27.09.1944.), dižkareivis Ervins Ducis (30.11.1920.- 27.09.1944.), dižkareivis Vilis Erdmanis (24.12.1919.- 30.09.1944.), dižkareivis Roberts Fuksis (04.04.1922-28.09.1944.), kareivis Alberts Grasis (10.04.1912.- 28.09.1944.), kareivis Ansis Ikše (12.09.1920.- 28.09.1944.), kareivis Staņislavs Irinovičs (09.05.1918.- 28.09.1944.), dižkareivis Pēteris Jakšs (23.10.1919.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Kainaizis (20.06.1921-28.09.1944.), dižkareivis Jānis Kalniņš (01.01.1924.- 27.09.1944.), dižkareivis Vladislavs Konovalos (01.10.1924.- 29.09.1944.), dižkareivis Elmārs Kida (03.02.1914.- 29.09.1944.), kareivis Augusts Meņģelis (14.08.1911.- 29.09.1944.), kareivis Meikulis Mortuzāns (02.10.1915-27.09.1944.), kareivis Jānis Putns (01.02.1908.- 28.09.1944.), kareivis Kārlis Pilmanis (06.11.1924.- 29.09.1944.), kareivis Arnolds Bērziņš (08.10.1914.- 02.10.1944.), Donāts Čevers (1923.- 27.09.1944.), kareivis Staņislavs Daņiļevičs (02.07.1923.- 27.09.1944.), dižkareivis Francis Odmanis (25.11.1925-28.09.1944.), kareivis Rūdolfs Bergins (22.09.1907.- 02.10.1944.).

Trešā rinda – dižkareivis Rihards Mežulis (14.09.1926.- 28.09.1944.), kareivis Alberts Spura (24.07.1918.- 28.09.1944.), kareivis Arnolds Levis (18.03.1918.- 28.09.1944.), kareivis Antons Karasevs (25.04.1924.- 28.09.1944.), kareivis Fridrihs Laumanis (01.01.1909.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Gaters (06.10.1924.- 28.09.1944.), dižkareivis Augusts Ozoliņš (01.09.1908.- 27.09.1944.), kareivis Voldemārs Bože (10.04.1922.- 28.09.1944.), kareivis Fricis Lācis (08.08.1919.- 28.09.1944.), kareivis Andrejs Virbulis (06.02.1912.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Zābaks (25.12.1922.- 28.09.1944.), nezināms, kareivis Pēteris Belenskis (13.08.1921.- 27.09.1944.), nezināms, kareivis Alberts Vaslēks (07.01.1909.- 27.09.1944.), kareivis Erhards Krustiņš (27.08.1922.- 28.09.1944.), dižkareivis Georgijs Fridemanis (21.01.1921.- 28.09.1944.), kareivis Andrejs Mūrnieks (30.11.1921-28.09.1944.), kareivis Kārlis Pakalns (12.01.1921.- 27.09.1944.), kareivis Jūlijs Zirnis (18.11.1907.).

Ceturtā rinda – nezināms, kareivis Žanis Rozentāls (22.10.1909.- 28.09.1944.), kareivis Laimonis Pelēkais (23.12.1923.- 03.10.1944.), kareivis Andrejs Dzenis (23.12.1923.-03.10.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, dižkareivis Voldemārs Ingevics (25.07.1922.- 27.09.1944.), nezināms, nezināms vācu virsnieks, nezināms, Antons Kursītis (10.06.1922.- 28.09.1944.), kareivis Herberts Nāgelis (01.11.1923.- 29.09.1944.), kareivis Pēteris Gražulis (28.11.1924.- 29.09.1944.), dižkareivis Kārlis Antonovičs (17.08.1919.- 28.09.1944.), kareivis Artūrs Rubulis (28.08.1922.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Ceplis (09.07.1910.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Gustavs Sietnieks (27.09.1944.).

Piektā rinda – nezināms, nezināms, nezināms, dižkareivis Rihards Mucenieks (30.11.1923.- 01.10.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, nezināms, kareivis Tālivaldis Brigaders (23.11.1923.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Miķelsons (09.02.1924.- 05.10.1944.), kareivis Vikentijs Laurinovičs (31.10.10.- 30.09.1944.), kaprālis Alberts Krombergs (24.07.1918.- 30.09.1944.), kareivis Jānis Lārmanis (06.06.1920.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Arnolds Beitiņš (26.01.1916.- 28.09.1944.), kaprālis Arvīds Meķis (04.08.1922.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Augusts Liepiņš (02.04.1912.- 28.09.1944.).

Sestā rinda – nezināms, nezināms, kareivis Harijs Dzenītis (1944. gada septembris), kareivis Sergejs Volkovs (01.01.1918.- 27.09.1944.), kareivis Arvīds Duklavs (07.08.1919.- 28.09.1944.), virsseržants Kārlis Jansons (14.04.1912.- 04.10.1944.), kaprālis Jānis Levis (07.10.1914.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Rutkis (21.02.1920.- 28.09.1944.), leitnants Vilis Ješus (18.06.1906.- 29.09.1944.), kareivis Osvalds Jansons (05.09.1922.- 01.10.1944.), kareivis Alberts Bikaunieks (06.04.1919.- 04.10.1944.), kareivis Kārlis A. Šunelis (01.01.1920.- 29.09.1944.), virsseržants Staņislavs Jakušonoks (04.01.1915.- 26.09.1944.), kareivis Alfrēds Ezergailis (08.06.1923.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Dilāns (21.03.1910.- 30.09.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, nezināms, nezināms.

 

Avoti:

Eleksis, R. Aicinām pie Roznēnu ozola pieminēt Mores kauju 50 gadus. Daugavas Vanagu mēnešraksts, Nr. 6., 1993.

Eleksis, R. Šeit ir un būs kritušo latviešu leģionāru piemineklis. Daugavas Vanagu mēnešraksts, Nr. 1., 1992.

Ezergailis, A. Džūkstes piemineklis. Neatkarīgā Cīņa. Nr. 98, 1991.

Par vēlu mēs nedrīkstam būt: More 1944-1994. Red. Vītiņš, V., sast. Ābols, O. Rīga: Latvijas Daugavas Vanagu Centrālā valde; Latvijas Daugavas Vanagu Siguldas nodaļa, 1994, 84 lpp.;

Kovtuņenko, R. Battle at More: A paticipant’s account of a battle against everwhelming odds. Rīga: Apvienība “Timermanis&Vējiņš”, 2009, 136 p.;

Darba Balss, Nr. 133, 15.11.1990.;

Laiks, Nr. 89, 06.11.1993.;

Pavalstnieks, Nr. 35, 06.09.1994.;

Laiks, Nr. 84, 19.10.1994.;

Brīvā Latvija, Nr. 34, 04.09.1999.;

 tourism.sigulda.lv/lv/objects/redzet/vesture/mores-kauju-pieminas-vietas/latviesu-legionaru-bralu-kapi

(Skat. 15.03.2025.)

https://militaryheritagetourism.info/lv/military/sites/view/32?0&lang=lv&a=od (Skat. 15.03.2025.)

https://tourism.sigulda.lv/objects/latviesu-legionaru-bralu-kapi/?lang=lv (Skat. 15.03.2025.)

https://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=2835 (Skat. 15.03.2025.)

http://www.izstades.cesis.lv/LTF-Cesu-rajona-nodalai-25/index.php/ltf-cesu-rajona-nodalas-piekta-konference-1990-gada-23-septembris (Skat. 15.03.2025.)

https://karavirukapi.blogspot.com/2023/04/mores-pagasta-pie-rozneniem-2pk-krituso.html  (Skat. 15.03.2025.)