Atrodas: Rēzeknes novads. Nautrānu pagastā, Rogovkā, pie vidusskolas, krustojumā ar Jauno ielu, gps 56.710945, 27.417575
Atklāts: 1996. gada 24. maijs. Piemiņas plāksnē minēti 26 cīnītāju vārdi, uzvārdi. Nautrēnu vidusskolas bijušo audzēkņi, kas darbojušies nacionālās pretestības kustības organizācijā “Latgales vanagi”. Piemiņas plāksnes teksts:
NO 1947. g. APRĪĻA LĪDZ 1949. g. MAIJAM
NAUTRĒNU VIDUSSKOLĀ
UN TĀS APKĀRTNĒ DARBOJĀS PRET
OKUPANTIEM VĒRSTA SLEPENA JAUNIEŠU
NACIONĀLI PATRIOTISKĀ PRETPADOMJU
ORGANIZĀCIJA “LATGALES VANAGI”
ALEKSANDRS JERUMANS VAD.
PĒTERIS JERMACĀNS VAD. VIETN.
JULIANS BELEVIČS KAZIMIRS BRASLA
JĀNIS GLEIZDS ANTONS GAILUMS
VITOLDS GLEIZDS ALOIZS GUDRĪTS
ANNA GUTĀNE STAŅISLAVS KŪKOJS
ALFONS KRIŠĀNS BRONISLAVA KRIŠĀNE
ANTONS LUDBORŽS VERONIOKA IVULĀNE
EDUARDS LUDBORŽS JĀNIS LUDBORŽS
JĀNIS LUBĀNS JĀZEPS LUDBORŽS
STANISLAVS LUBĀNS VLADISLAVS ODUMĀNS
ADOLFS RANCĀNS ANTONS RANCĀNS
JĀNIS RAMANS VERONIKA URTĀNE
ANNA VELIKĀNE ANDREJS ZUBKO
Piemiņas zīmes uzstādīšanas iniciators bijis viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju. Piemiņas plāksnes uzstādīšanu finansiāli atbalstījusi LNNK valde, kā arī Latvijas Zemnieku savienības biedri – vietējie uzņēmēji un mecenāti Voldemārs Novokšānovs un Zunda.
Vēsture: Grupa izveidojās 1946. gadā. Organizāciju vadīja Aleksandrs Jerumāns (1928—2006). Dalībnieki izplatīja skrejlapas, vāca ieročus, sprāgstvielas, sniedza atbalstu nacionālajiem partizāniem.
Vēsturiska atkāpe. «Dieva un sarkanbaltsarkanā karoga priekšā apsolos cīnīties par Latvijas neatkarību, pret nīstamajiem Latvijas okupantiem, nežēlot savus spēkus un, ja būs vajadzīgs, atdot arī savu dzīvību par Latvijas brīvību,» — ar šādu zvērestu 1946. gadā savu darbību pretpadomju organizācijā «Latgales vanagi» apliecināja Nautrēnu vidusskolas 10.–12. klašu skolēni. 1946. gadā Nautrēnu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi Aleksandra Jerumana vadībā izveidoja nacionālās pretestības organizāciju “Latgales vanagi”. Vēlāk organizācijai pievienojušies arī citi jaunieši, kas nav mācījušies Nautrēnu vidusskolā. Jaunieši izplatīja antikomunistiskas proklamācijas, darbojās kā nacionālo partizānu sakarnieki un vāca viņiem ieročus. Tā, piemēram, 1947. gada 6. novembrī, kad Nautrēnu vidusskolā okupācijas varasiestādes bija organizējušas svinīgu sarīkojumu par godu lielinieku 1917. gada apvērsuma jeb tā dēvētās oktobra revolūcijas kārtējai gadadienai, vairāki “Latgales vanagu” biedri iekļuva militārās mācības kabinetā, kur nozaga divas mašīnpistoles un divas šautenes.
Visievērojamāko akciju “Latgales vanagi” sarīkoja 1949. gada 25. martā. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Gleizds – strādāja par Nautrēnu ciema padomes sekretāru, un tādējādi jauniešiem laikus izdevās uzzināt par paredzētajām masveida deportācijām. Lai tās aizkavētu, “Latgales vanagi” gar Rogovkas-Ruskulovas ceļu vairākās vietās ierīkoja bruņotus slēpņus. Lai gan okupācijas varasiestādes par to uzzināja un no slēpņiem izvairījās, izvešanu akcija daļēji tika novērsta un Rancānos ļaužu gūstītāji neieradās.
Taču čekai bija izdevies organizācijā iefiltrēt savu aģentu, un jau aprīļa baigās sākās jauniešu aresti. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Lubāns, lai nenonāktu čekistu gūstā, nošāvās. Tomēr daļai “Latgales vanagu” izdevās no aizturēšanas izvairīties, aiziet mežos un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Viņu vidū bija arī J. Gleizds, kurš, būdams ievainots, lielinieki sagūstīja krita 1949. gada 20. oktobrī pēc uzbrukuma partizānu grupai no slēpņa pie Ičas upes. Savukārt organizācijas līderi A. Jerumānu čekistiem izdevās sagūstīt tikai 1954. gadā. Vēl trīs “Latgales vanagi” – Jāzeps Ludboržs, Antons Gailums un Jānis Romāns – krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos.
Citāts «Tā bija labi noorganizēta, spēcīga kustība, bet mēs daudz neko nepaspējām izdarīt, jo mūsu rindās iefiltrējās nodevējs,» stāsta viens no deviņiem dzīvi palikušajiem «Latgales vanagiem», Rēzeknes Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Antons Ludboržs. Antonam bija astoņpadsmit, bet viņa brālim Eduardam — tikai sešpadsmit gadu, kad viņi sāka savu varonības un moku ceļu.
«Tie bija Rancānu un citu apkārtējo ciemu puiši un meitenes, visu vārdus vairs neatceros. Mēs bijām Ziemeļlatgales nacionālo partizānu vienības rezerve,» rādot fotogrāfiju ar smaidīgiem jauniešiem, stāsta A. Ludboržs.
«Latgales vanagu» organizācija aptvēra plašu apvidu, no Rogovkas ciemata līdz pat Stompaku purvam. Organizācijas locekļi, vēl gandrīz bērni, vāca partizāniem ieročus, gatavoja un izlīmēja pretpadomju lapiņas.
Lielākā labi izplānotā akcija bija 1949. gada 25. martā. «Mūsējais vanags strādāja izpildkomitejā par sekretāru, viņš bija nočiepis izvedamo sarakstus. Mēs kopīgi ar partizāniem tādus bruņotus slēpņus ar ložmetējiem bijām sarīkojuši gar visu ceļu no Rogovkas līdz Ruskulovai, ka neviens nepaliktu dzīvs, ja tur būtu iebraucis. Žēl, ka čekisti to bija uzoduši un tur nebrauca, bet arī izvešanas plāni viņiem daļēji nojuka,» atceras A. Ludboržs.
Pratināšanā sita līdz bezsamaņai
Vai toreiz bija bail? «Nē, kā par brīnumu, nebija!» smejas Antons. «Vecāki nemaz par mūsu darbību nezināja, mana mamma uzzināja tikai tad, kad mūs ar brāli arestēja.» Viņa balsī nejūt naidu, tikai milzīgu nicinājumu un nožēlu, stāstot par nodevēju Bonifāciju, jaunu zēnu, ko čekisti bija iefiltrējuši organizācijā, lai uzietu tās pēdas. 30. aprīļa rītausmā ciems tika aplenkts. Daļai jauniešu izdevās izbēgt Ruskulovas un Nūmērnes mežos, viens no viņiem, Jānis Lubāns, lai netiktu čekistu nagos, nošāvās, pārējos arestēja un aizveda uz Rēzekni, kur sabāza milicijas izolatorā.
«Es pirmais tiku uz pratināšanu, trīs reizes bezsamaņā gulēju uz grīdas, jo nesapratu krievu valodu. Sita nežēlīgi, spārdīja ar kājām, lēja ar aukstu ūdeni. Nezinu, kā gāja pārējiem, jo mūs uzreiz izšķīra un aizveda uz Rīgu, uz Stabu ielas pagrabiem.» Tur Antons nosēdēja vairāk nekā pusgadu pāris soļu platā vieninieku kamerā. Grūti bijis izturēt kapa klusumu, kur vienīgā dzīvā radība bija žurkas. Naktis pagāja nepārtrauktās pratināšanās, nebija ne tiesas, ne aizstāvības, tikai no Maskavas atnāca spriedums — desmit gadi izsūtījumā. Organizācijas vadītājam Aleksandram Jerumānam — divdesmit gadi.
Izglāba Dievs un jaunība
A. Ludboržs nonāca Kazahstānā, Džezkazganas kapara raktuvēs. Vēl tagad viņš kā pantiņu noskaita lēģera un savu izsūtītā numuru. Akmeņlauztuvju strādniekiem dienā deva tikai 240 gramu maizes. Vienā mēnesī ieslodzītie kļuva kā ar ādu apvilkti skeleti, kājas no bezspēka un bada nevarēja pavilkt. Mirušos sanitāri sakrāva uz ragaviņām un izvilka no barakām, bet sargi vēl vairākas reizes šajos skeletos iedūra ar durkli. «Vienīgā mana lūgšana bija: Dieviņ, iedod man maizītes gabaliņu, lai es varu aiziet līdz Latvijas robežai, nolikt tur galvu un nomirt,» klusi saka Antons. «Mani laikam izglāba tas, ka biju lauku puisis, pieradis pie smagiem darbiem, ticība Dievam un optimisms, es nekad neesmu nokāris degunu, ne toreiz, ne tagad.» A. Ludboržs ir pārliecināts, ka visaugstākā vara viņu divas reizes izglābusi no drošas nāves — tikai sekundi pēc viņa iziešanas no šahtas nogruva 700 tonnu akmens bluķu, otrreiz, kad nogāzies lifts ar strādniekiem un no cilvēkiem tajā nekas nepalicis pāri. «Man arī vajadzēja tur būt, bet tajā vakarā pēkšņi ne no šā, ne no tā sacēlās augsta temperatūra un man atļāva neiziet darbā. Nākamajā rītā atkal biju vesels. Vai tā nebija Dieva zīme?»
No izsūtījuma A. Ludboržs atgriezās 1956. gadā pēc Staļina nāves. Brālis jau bija atnācis no Intas nometnes Sibīrijā, slims ar tuberkulozi. Mēģināja strādāt Kalnu astoņgadīgajā skolā par saimniecības pārzini, bet atbraucis komunists Vilis Samsons un nikni pavēlējis «Latgales vanagam» no turienes aiziet. «Jūs, puišeļi, sataisījāt skandālu pa visu Padomju Savienību!»
Atmodas laikā A. Ludboržs vadīja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Rēzeknes nodaļu, bija viens no Tautas frontes grupas dibinātājiem. Kad Rēzeknes centrā tika nogāzts Ļeņina piemineklis, lai atbrīvotu vietu tautas svētumam — piemineklim «Vienoti Latvijai», A. Ludboržs bija tas, kas ar savu metālgriezēja prasmi Ļeņina pieminekli nozāģēja. Ar viņa gādību izveidoti pieminekļi Latgales vanagiem un nacionālajiem partizāniem Nautrēnu pagasta Rogovkā un Cisovkā, Ilzeskalna pagasta Ierzeļovā. 7. maijā Nautrēnu vidusskolā kā ik gadus atkal kopā sanāks dzīvi palikušie «Latgales vanagi» un Ziemeļlatgales partizāni, lai atcerētos un liecinātu par to laiku.
Avoti:
Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 84. lpp.;
https://latgalesdati.du.lv/notikums/1069 (skat. 23.01.2025.)
https://www.apollo.lv/4721994/represiju-planus-izjauca-latgales-vanagi (skat. 23.01.2025.)
https://karavirukapi.blogspot.com/2021/04/rogovka-pieminas-zime-jauniesu.html (skat. 23.01.2025.)
https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/represiju-planus-izjauca-latgales-vanagi-12355201 (skat. 23.01.2025.)
