Atrodās: Meža iela 12, Malta, Maltas pagasts, Rēzeknes novads, (pakalnā pie kapsētas ieejas) gps 56.344677, 27.184806
Piemiņas akmens autors akmeņkalis Jāzeps Madelāns
Atklāts 2018. gada 11. novembrī. Piemiņas zīmi iesarkanā granītā darinājis akmeņkalis Jāzeps Madelāns. Neregulāras formas piemiņas plāksnē kreisajā pusē iekalta krusta zīme, virs kuras atrodas trīs zvaigznes, bet zem tās – divu sakrustotu zobenu attēlojums. Labajā pusē iekalts teksts:
Nacionālo partizānu “Maltas lūši”
un viņu atbalstītāju piemiņai.
Mana dzimtene ir latvju zeme, druvu zelts kur saulē vizmo, šalc.
Un es zvēru tev, tu zeme dzimtā, plīvos atkal karogs sarkanbalts.
Nacionālie partizāni, kas ziedoja sevi cīņai
par brīvu un neatkarīgu Latviju:
Staņislavs Strods dzim. 1922. g. Miķelis Tulinskis dzim. 1924. g.
Jānis Burka 1910. g. Klimentijs Purmalis 1934. g.
Pēteris Burka 1924. g. Juliāns Mihnenoks 1912. g.
Vladislavs Burka 1926. g. Pēteris Bebrišs-Fedotovs 1927. g.
Jānis Jaudzems 1925. g. Pēteris Korklišs 1924. g.
Vladislavs Jaudzems 1931. g. Vladislavs Babris 1928. g.
Antons Jaudzems 1929. g. Jānis Bageļs 1909. g.
Partizānu atbalstītāji: Veronika Jaudzema, Veneranda Jaudzema,
Veronika Tenča, Anna Tenča, Tekla Skudra, Emīlija Babris,
Stanislavs Dembovskis, Antoņina Purviņa, Anna Gribuste,
Olga Jankova, Aleksandrina Korklišs, Jānis Korklišs,
Ģertrūde Tulinska un vēl daudzi citi Maltas pagasta ļaudis.
Cītāti:
2018. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā pateicoties Latvijā pazīstama maltēnieša – fotovēsturnieka Pētera Korsaka rūpēm atklāts Rozentovā piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem. Ar viņa iniciatīvu un Maltas pagasta pārvaldes vadītāja Vitālija Skudras atbalstu, kā arī daudzu līdzcilvēku ziedojumiem Maltas pagastā tapis un tieši Lāčplēša dienā tika atklāts piemiņas akmens “Nacionālo partizānu “Maltas lūši” un viņu atbalstītāju piemiņai”. Tieši pie ieejas Rozentovas kapsētā (arī tā vietai ierosmi devis P.Korsaks), aicinot apstāties, piesēst un atcerēties arī visus tos cilvēkus, kuriem atdusas vietas dažādu iemeslu dēļ nav zināmas. “Man ir liels gandarījums, ka Latvijas simtgadei es varēju veltīt par Latviju kritušo mana dzimtā pagasta līdz šim nezināmo cīnītāju vārdus. Nu arī man būs vieta, kur aizdegt svecīti par maniem komunistiskā režīma nobendētajiem tuviniekiem. Lai mūžīga piemiņa viņiem,” teica P.Korsaks.
Iesvētot piemiņas akmeni, Rozentovas draudzes prāvests Rinalds Broks uzsvēra: “Pirmkārt, mūsu pienākums ir godināt tos, kas cīnījušies par mūsu zemi, brīvību. Otrkārt, jāaizdomājas, kas viņiem lika iet cīņā. Treškārt, mums jāmācās no vēstures, jo tauta, kas aizmirst savu pagātni, ir tauta bez nākotnes. Laiks rit uz priekšu, un mēs atklājam aizvien jaunus vēsturiskus faktus. Šis piemineklis ļaus maltēniešiem atcerēties faktus par sava ciemata pagātni un līdzcilvēku likteņiem. Daudzi samaksāja ar savu dārgāko – dzīvību, lai mēs būtu brīvi un paši savā zemē. Lai šī piemineklis mums katram liek aizdomāties, ko mēs katrs esam gatavi dot no sevis Latvijai.”
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Pēteris Korsaks atgādināja, ka šogad aprit 60 gadi, kopš viņš bijis spiests doties prom no sava dzimtā pagasta,taču tā bijusi daudzu sāpe: “Tas bija laiks, kad pār Latgali vēlās represiju laiks. Tieši tāpēc tagad Jaudzemu bērni dzīvo Kurzemē, V.Tenča mīt Kuldīgas novadā, bet es – Sējas novadā. Daudzi latgalieši, atgriežoties no izsūtījuma, bija palikuši bez mājām. Ir pagājuši 70 gadi, bet atceros, kā es, tolaik mazs puika, redzēju, kā garām mūsu mājām pabrauca smagās mašīnas ar zilcepurainajiem un čekistiem, nākamajā dienā tautā paklīda runas, ka Rabskovā bijusi kauja, nodedzināta māja, bet Jaudzemu trīs dēli un meita pa pazemes eju esot aizbēguši. Izrādījās, ka nekādas pazemes ejas nebija, vienīgi, mājai degot ,dūmu aizsegā izdevies aizbēgt, neskatoties, ka māsa Veneranda bija ievainota krūtīs. Man nelika mieru doma, kas tad tur īsti notika. Arhīvā uzsāku meklējumus, kas ilga aptuveni divus gadus. Uzzināju, ka Kuldīgas pusē dzīvo šo partizānu sakarniece. 2017. gada vasarā fotoplenēra laikā aizbraucu uz Rabskovu, man Arvīds Jaudzems parādīja to mājas vietu – palicis viens zaļš lauks…Saliekot to visu kopā, ieguvu vajadzīgo informāciju. Izrādās, Rozentovas kapos atdusas māte Veronika Jaudzema, vienīgi viņas kaps ir zināms, jo dakteris Ivans Sudzilovskis to nav atdevis čekai. Tūkstoši vārdu vēl nav zināmi, bet šis piemiņas akmens ir vismaz maza vēsts par to, kas reiz bijis. Kā murgs ir pagājis “sarkanais mēris”. Kaut tas nekad vairs neatgrieztos! Tāpēc mums jābūt pārliecinātiem, ka pašlaik dzīvojam labi un esam tik aizsargāti kā vēl nekad. Lai mums visiem Dievs palīdz turpināt dzīvot un strādāt.” Viņš pateicās gan pagasta vadītājam, gan ziedotājiem, gan ikvienam, kurš bija uzskatījis par sev svarīgu piedalīties šajā pasākumā, kā arī aicināja turpināt izpētes darbu, jo informācijas trūkst arī par piemineklī minētajiem cilvēkiem.
Tālo ceļu uz dzimto pusi bija mērojusi arī “Maltas lūšu” sakarniece (Maltas vidusskolas skolniece, kuru arestēja pirms 12. klases beigu eksāmeniem) Veronika Tenča-Goldmane. Viņa sākumā domās vērsās pie saviem kādreizējiem domubiedriem, kuri reiz kā jauni puiši stājās pretī svešai varai. Klātbijušajiem viņa teica, ka tie bijuši cilvēki, kas mīlēja savu dzimto vietu, Latgali, Latviju. “Mēs, tie jauni, “Maltas lūšiem” palīdzējām visādos veidos.” Viņa vārā balsī slavēja Dievu, ka palīdzējis izturēt 9 gadus izsūtījumā Noriļskā, ka ļāvis nodzīvot līdz šai dienai, kad tiek godināta to cilvēku piemiņa, kas līdz pat 1948. gadam nepadevās un ticēja, ka Latvija reiz būs brīva.
Veronikas kundze nosvinēja 2018. gadā 90. jubileju, tālab domu izteiksmē mammai palīgā nāca vienīgā meita Ināra Paiča, kura piedzimusi Noriļskā: “Lai arī aiz polārā loka dzīvoju vien divus mēnešus, jo vecāki atgriezās Latvijā, bet jau kopš bērnības zināju visu to vēsturi, nekas man netika slēpts un patriotisms manī audzināts kopš bērnības. Es domāju, ka mammai līdz tik cienījamam vecumam palīdzēja nodzīvot lielā ticība Dievam un dzimtenes mīlestība.” Ināra nolasīja arī divus V.Tenčas-Goldmanes dzejoļus. Viens no tiem – “Himna Latgalei” ar skaistiem vārdiem – “te mana tauta, te mana vieta/Mūžīgi būšu pie tās es sieta”! Otrs dzejolis –
Latvijai dzimšanas dienā
“Dzimtene, Latvija, kopā ar mani
Sveic tevi svētkos rudens vējzvani.
Lapkritis izbēris mežos, ārēs zeltu,
No dāsnās saules apcirkņiem smeltu.
Tevi sveikt steidzas ziema auksta,
Tās dāvana – villaine, sniegmātes austa.
Apsegs un ietīs villainē baltā,
Lai tu nesaltu ziemeļvējā saltā.
Ziedonis dāvās tev krāšņu rotu,
Lai valstu vidū visskaistākā būtu
Par tevi es atdošu dzīvību savu,
Ja ienaidnieks apdraudēs brīvību tavu.
Dzintarjūras bangas tavā priekšā klanās,
Četru vēju nemiers mīt krūtīs manās.
Bet, lai kurp es dotos, kādās tālēs trauktu,
Zinu – tu mani atpakaļ sauktu.
Saules mūžu vēlu, Tēvzemes mana,
Jo mīlēt tevi nekad nebūs gana:
Te sentēvi tautai šūpuli kāra,
Tam pagalvī ielika svētību Māra.
Pieminekļa iesvētīšanas pasākumā ar savu klātbūtni pagodināja arī tālo ceļu mērojušie divi vēsturnieki no Zemgales – Inese Dreimane (Latvijas Okupācijas muzejs) un Zigmārs Turčinskis (Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks).
Z.Turčinskis: “Mūsu valsts vēsture bijusi gara un sarežģīta, un Lāčplēša diena radās kā diena, kad godināja tos varoņus, kuri pirmie uzdrošinājās iet cīņā par Latvijas brīvību un to izcīnīja. Bet diemžēl no mūsu valsts 100 gadiem neatkarīgi mēs esam bijuši tikai 49 gadus. Pēc 20 brīvības gadiem mēs to atkal zaudējām, un tad bija tie otri varoņi, kas palika pēdējie, kas cīnījās tad, kad citi jau bija padevušies un zaudējuši cerības. Nacionālie partizāni cīnījās vēl 12 gadus pēc neatkarības zaudēšanas. 1957. gadā vien no mežiem iznāca pēdējie nacionālie partizāni – tepat Latgalē, Viļānu pusē, un Smiltenē. Tāpēc jāgodina šie varoņi. Paldies P.Korsakam un vietējiem iedzīvotājiem, kas gādāja, lai šādu piemiņas vietu ierīkotu arī šeit – Maltā.”
I. Dreimane:“Šādi pieminekļi atgādina, ka mēs visi esam kopā, ka gandrīz nav robežas starp pagājušo un tagadni. Varbūt ikdienā mēs to tā nemanām, bet, ja pašķirsta vecus albumus, ja aptaujā tuviniekus, tad atklājas, ka mēs visi esam saistīti ar pagātni, ar to, kas ir noticis. Katrai vietai, dzimtai, ģimenei būs savs likteņstāsts, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka katrā vietā, novadā kaut kas tiek darīts, lai to piemiņu apkopotu, lai atmiņas sakrātu un iemūžinātu arī tīri tādā taustāmā veidā – ar piemiņas vietām. Tas ir rādītājs tiem, kas vēl dzīvos nākotnē, viņiem būs, kur pasmelties informāciju, kad tuvinieki ilgstošo baiļu gadu dēļ būs bijuši spiesti klusēt un atmiņas nebūs nodotas tiešā veidā. Ir pieejami dokumenti, bet svarīgi ir iesākt, beigt baidīties un domāt, ka nacionālās pretošanās kristība ir kaut kas, par ko joprojām vajadzētu mazliet paklusēt, lai neizjauktu mītu, ka latvieši ir bijuši vienīgi upuri un kā smiltis vējos. Bet tā nav taisnība! Šie 12 nacionālās pretošanās gadi ir visskaidrākais pierādījums tam, ka vajadzības gadījumā mēs esam spējīgi cīnīties, turēties pretī arī turpmāk. Ja mēs atcerēsimies, ka neesam bijuši upuri vēstures līkločos, tad viss būs kārtībā – Latvija pastāvēs un cilvēki saliedēsies. Bet, lai Dievs dod, ka mums vajadzētu saliedēties tikai labākas dzīves veidošanai, nevis cīņai pret apspiedējiem.”
Pasākuma noslēgumā tika pasniegti Maltas pagasta pārvaldes pateicības raksti: Pēterim Korsakam, akmeņkalim Jāzepam Madelānam, uzņēmējam Jevgēnijam Križanovskim un Jānim Jaudzemam par ieguldījumu šī pieminekļa idejas īstenošanā.
Avoti:
https://malta.lv/index.php/aktualitates/parvaldes-pazinojumi/item/210-rozentova-iesvetits-pieminas-akmens-nacionalajiem-partizaniem (skat. 29.12.2024.)
https://rezeknesnovads.lv/malta-iesveti-pieminekli-atklaj-gramatu-un-godina-dzimtas/ (skat. 29.12.2024.)
https://karavirukapi.blogspot.com/2023/05/maltas-pagasta-rozentova-pieminas.html (skat. 29.12.2024.)
http://zagarins.net/jg/jg306/JG306_Korsaks.htm#sthash.qiHxcDz2.dpbs (skat. 29.12.2024.)
Veronika Tenča-Goldmane (1928-2019) savu dzeju un četrrindes ir veltījusi savai ģimenei, draugiem, dabai un dvēseles noskaņām. Četrrindes ir parakstījusi kā Veronika Straujā (pirmā vīra uzvārds bija Straujais), bet dzeju kā Veronika Tenča-Goldmane (Tenča ir Veronikas dzimtais uzvārds, Goldmane – otrā vīra uzvārds). Dzeju sākusi rakstīt 2006. gadā Kuldīgā. Dzeju ir pierakstījusi kladītē un devusi nosaukumu Sirmā stundā. Veronika uzsvēra, ka neraksta dzeju par mīlestību, puķēm un taureņiem, viņas dzeja ir par dzimto zemi, pārdzīvoto izsūtījuma gados, nepiepildītajiem sapņiem. Veronika visos laikos ir bijusi savas zemes patriote un tāda palika līdz mūža beigām. Veronikai ļoti nepatika rudens un ziemas iestāšanās. Šie tumšie gadalaiki nomāca viņu un izraisīja depresiju. Iespējams, ka tās ir sekas 10 Noriļskā nodzīvotajiem gadiem, kur vasaras bija ļoti īsas un ziemas bija garas un bargas. Veronika Tenča-Goldmane darbojās kā sakarniece ar Maltas lūšiem, kad 1948. g. viņu arestēja un deportēja.
Veltījums Noriļskas gulaga biedriem –
dzīvajiem un mirušajiem
Nāc ciemos, senais draugs,
Kad ziemeļos deg kāvi
Un tundras plašums
Drūms un spokains blāv!
Kaut domās izstaigāsim
Aizsnigušo tāli,
Kur danci velnišķīgu griež
Liktenis ar nāvi.
Tur pazemoti, badā mērdēti
Un barga sala stindzināti
Zem verga nastas ļimām.
Bet atkal cēlāmies, lai ietu
Kangarus un bendes nolādēt,
Kas katorgā mūs dzina,
Mūsu svēto zemi bradāja
Un tautas godu mina.
Mēs lūdzāmies: „Dievs, palīdz’ izturēt
Šīs mokas, kurām neredz gala!”
Bet, kad tundra polārnaktī grima,
Gaudoja un kauca ziemeļvēji,
Kad debess sajaucās ar zemi,
Pie Šmita kalna guldītie
No kapiem ārā kāpa.
Pa pieciem ciešās rindās stājušies
Ar tukšām acīm vērās debesīs
Un stingām lūpām dvesa:
„Visvarenais, kas taisnīgs esi,
Par ko šis bargais sods, par ko?!”
Kad pēkšņi elles viesul’s stāja
Un baisās vēja gaudas rima,
Tad melnās ziemeļdebesīs lielais brīnums dzima.
Zaigodams tas varavīksnes krāsās,
Pār mēmo tundru līgojot,
Te cēlās debesīs, te atkal zemē grima.
Un ledū kaltais plašums sašūpojās,
Un košās krāsās iemirgojās
No Lāča, Šmita kalniem dienvidos
Līdz drūmā Putorana grēdai ziemeļos.
Tad atkal melnā, baisā tumsa iestājās,
Mēs smagi miegā kritām,
Lai, sapnī brīvi tikuši, ceļotu uz mājām,
Kur dārzos ābeles jau ziedēja
Un ziedos bites sanēja,
Bet cīrul’s zilās debesīs
Savus treļļus bārstīja kā jucis,
Tā pateikdamies Dievam
Par brīnumaino pasauli.
Mēs gavilējām laimes pārņemti!…
„Podjom!” no durvīm atskanēja skarbi
Un jaukais sapnis nebūtībā grima.
Mēs raudājām par izpostīto laimes mirkli,
Bet vājums šis tik īsu brīdi bija,
Jo cieši ticējām, ka ļaunā vara kritīs.
Mēs izturēsim, izdzīvosim, kļūsim brīvi
Un dārgā Tēvzeme būs brīva!
No tumsas dzīlēm mūsu karogs celsies
Un rokās Mātei Latvijai
Trīs zelta zvaigznes spoži iemirdzēsies!
(2006. g. 4. maijs)