“Kursa” bija organizācija, kuru dibināja Liepājas jaunieši, kas aktīvi darbojās pret padomju režīmu no 1946. gada līdz 1947. gada vasarai.
Uz pieminekļa 34 dalībnieku vārdi un uzvārdi. Apakšā teksts – . Pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946. – 1947. dalībnieki.
Organizācijas aktīvo dalībnieku skaits sasniedza vairāk nekā 90 (tie bija galvenokārt skolēni 16 un 17 gadu vecumā). Jaunieši rakstīja un izplatīja pretpadomju skrejlapas, kā arī atbalstīja vietējos partizānus. 1947. gada 8. septembrī 30 organizācijas “Kursa” biedri tika apcietināti. 1947. gada 30. decembrī Baltijas kara apgabala tribunāls piespieda nāves sodu deviņiem. Tomēr spriedums tika mainīts, piespriežot 25 gadi cietumā, jo nāves sods bija atcelts 1947. gada vasarā.
Atrodās: Centrālie kapi, Liepāja, Klaipēdas iela 83 gps 56.482987, 21.008185 Piemineklis ieejot kapos, pa kreisi.
Avots: A. Skalbergs. Ar ticību Latvijas saulei (vip.lv) (skat. 29.01.2023.)
Vēsture:
Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu Arvīdam Eglītim, Oļģertam Lūcim, Voldemāram Dravam, Robertam Jansonam, Aivaram Kalējam, Oskaram Smiltniekam, Viesturam Graikstem, Visvaldim Vilkastem, Visvaldim Domam.
Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad šiem notiesātajiem piešķīra brīvības atņemšanu uz 25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem.
Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu, vienam apsūdzētajam «iedeva» 5 gadus. Visiem mantas konfiskācija. Notiesāja: Krišu Mikasu, Ojāru Vītolu, Krišu Bulovu, Voldemāru Grasmani, Ziedoni Luiku, Alfrēdu Valciņu, Albertu Megni, Arni Otrupu, Gunāru Radoviču, Haraldu Vērpi, Zigmundu Zvinbergu, Ar-mandu Ginteru, Gunāru Režo, Gunāru Gūžu, Kārii Dēklavu, Hariju Jonasu, Amoldu Grinbergu, Edgaru Baumani, Oskaru Gūtmani, Arnoldu Zviedri un Ernestu Treimani.
Citēts: “Otrs mūsu uzdevums bija — pēc iespējas možāku un stiprāku saglabāt latviskuma garu un ticību Latvijas nākotnei, sevī un savos iespējamos domu biedros.
Pretošanās kustībā «Kursa» iestājās patriotiski noskaņoti jaunieši ne tikai no Liepājas Politehnikuma, bet ari no Pedagoģiskā tehnikuma, Cīravas meža tehnikuma, 1. vidusskolas un Lietišķās mākslas vidusskolas. Mūsu skaits bija ap 90. iestājoties «Kursā», jaunieši deva zvērestu. Tā teksts nav saglabājies, bet pamatdoma bija šāda: «Kursa» cīnīsies pret latviešu apspiedējiem, boļševikiem, kas iznicina mūsu tautu. Organizācijas mērķis ir atbrīvot Latviju un atjaunot tās valstiskumu. Tie, kas nodos savus biedrus, tiks pasludināti ārpus likuma un iznicināti.»
Liepājas Pedagoģiskajā tehnikumā jau darbojās cita pagrīdes organizācija ar nosaukumu «Lāčplēsis». Tai bija līdzīgi mērķi, labi sakari ar partizāniem mežā un iespējas dabūt ieročus. Šo kustību vadīja Vaclavs Kambala, 4. kursa students. Abas pretošanās kustības 1947. gadā apvienojās.
«Kursa» izdeva ari savu žurnālu. Tas vairāk vienoja pretošanās dalībniekus. Uzlabojās ari sadarbība ar partizānu vienību «Tēvzemes vanagi». Kustības dalībnieki savās sanāksmēs apmainījās ar jaunāko informāciju un vienojās — ja nāksies aiziet pagrīdē, tad jāpulcējas mežā aiz Liepājas ezera un jādodas uz Cīravas—Dunalkas mežu masīviem. «Kursas» sanāksmēs piedalījās Latvijas nacionālās kustības loceklis Georgs Ziņģis, kuru kara beigu posmā Dānijā bija saņēmuši gūstā amerikāņi un kurš atgriezās dzimtenē, lai te organizētu pretošanās kustību. «Kursas» vadītājs bija Arvīds Eglītis. Viņa tēvs bija ieslodzīts padomju lēģeros. Daži pretošanās kustības dalībnieki tīšām iestājās komjaunatnē, lai uzzinātu, ko domā un plāno sarkanie.
Kursieši savā darbības laikā bija savākuši 6 ložmetējus, 11 automātus, 15 dažādu marku pistoles, 2 mīnmetējus, 6 šautenes, tolu ar kapselēm, 6 «faustpatronas», mīnas ar pulksteņmehānismu, signālraķetes un daudz patronu. 1947. gada vasaras beigās Otaņķu—Nīcas mežos partizānu vienība «Tēvzemes vanagi» izcīnīja smagas kaujas ar čekistiem. Vairāki partizāni krita, apmēram 20 partizānus apcietināja. 1947. gada 8. septembri ari Liepājā sākās aresti. Apcietināja 31 «Kursas» dalībnieku. Pārējiem izdevās paglābties, kaut tikai uz laiku, un pāriet nelegālā stāvoklī. Sākās kursiešu pratināšana. Tā bija nežēlīga. Vairāki jaunieši to neizturēja. Kad pratināja «Kursas» vadītāja vietnieku Arni Otrupu, izmeklētājs skaidri pateica: «Zini, man šodien nav laika ar tevi ķēpāties. Izlasi šo protokolu! Tās ir Arvīda Eglīša atbildes.» Tur bija viss izstāstīts. Pratinātāji visvairāk bija krievu virsnieki, rupji un nežēlīgi. Bet bija jau ari tā dēvētie nacionālie kadri, t. i, latvieši. Tulkoja jaunākais leitnants Uzuliņš. Viņš bija sevišķi aktīvs, kliedza, draudēja, palaida rokas, centās visādi izkalpoties. Tāds pats bija izmeklētājs Lagzdiņš. Kad latvietis sit latvieti, tad sāp visvairāk… Čeka ar draudiem un varmācību centās panākt, lai daži pretošanās kustības dalībnieki parakstītos, ka sadarbosies ar čekistiem. Robertu Jansonu (viņš tagad dzīvo Ikšķilē, ir zemessargs) spīdzināja čekā un piedāvāja kļūt par čekas aģentu. Solīja tēvu atbrīvot no lēģera. Šis latviešu jaunietis atteicās kļūt par nodevēju.”