Jānis Ziemeļnieks
Atrodas: Rīgas II Meža kapi, Mežaparks, Ziemeļu rajons, Riga, gps 56.986553, 24.150029
Piemineklis: 2013. gada augusts, Piemineklis tapis pēc dzejnieka brāļa meitas Guntas Kraukles iniciatīvas, pateicoties dzejnieka brāļa mazbērnu Artura Kraukļa un Patricijas Princes finansiālajam atbalstam. Pieminekļa autors – tēlnieks Edgars Kvjatkovskis.
Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis, 24.12.1897 – 17.07.1930) – dzejnieks. Dzejnieka un žurnālista Jāņa Ziemeļnieka īstais vārds bija Jānis Krauklis. Viņš agri zaudēja tēvu un bija spiests doties ganu gaitās, kas viņam riebās un naktīs rādījās murgos. Vēlāk pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem apgūt kurpnieka un aptiekāra profesijas viņš sāka strādāt Strenču fotodarbnīcā par fotogrāfa mācekli un vēlāk arī par fotogrāfu, paralēli sākot rakstīt dzeju.
Rosīgākais daiļrades posms ir 20. gadsimta 20. gadi, kad iznāk četri dzejoļu krājumi “Aizejošais”, “Nezināmai” (abi 1923), “Skūpsts” (1928) un “Naktis” (1929). Jānis Ziemeļnieks pārstāv latviešu dzejas romantisko atzaru, viņa dzejai raksturīgs tiešs, acumirklīgu izjūtu izraisīts pārdzīvojums, liela sirsnība, atklātība un patiesīgums, kas ietērpta vienkāršā, nesamocītā un viegli uztveramā izteiksmē. Ziemeļnieka dzejas tematiskais loks nav plašs: ilgas pēc mīlestības, sāpes, vilšanās un cerība, savas nepiederības apzināšanās reālajai dzīvei. Viņš ir Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes tradīcijas turpinātājs. Jānis Ziemeļnieks strādājis preses izdevumos “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” (1925–1930), kur rakstījis recenzijas, publicējis stāstus, humoristiskus dzejoļus.
1920. gadā Ziemeļnieks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kā eksterns nolika gala eksāmenus vidusskolā un sāka strādāt Izglītības ministrijas Mākslas departamentā.
Divdesmito gadu vidū dzejnieks ir cieši saistīts ar Benjamiņu izdevumiem “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta”. Tie ir viņa galvenā publicēšanās vieta gan dzejā, gan prozā, te viņš sāk izmēģināt roku arī satīras un humora nozarē, rakstīdams pantus zem zīmējumu sērijām. Tolaik draugu un paziņu lokā daudz literātu.
Rīgas periods slimības dēļ ir ļoti sarežģīts un grūts. Nu jau rakstnieks vairs opiju nelietoja sāpju remdināšanai, bet lai aizbēgtu no dzīves, apzināti izmantojot narkotikas, lai aizmirstos.
Ziemeļniekam bija sirsnīgas attiecības ar Raini un Aspaziju, kura pat dēvējusi dzejnieku par savu pāžu, viņa pēdējos dzīves gados aicinot dzīvot Jūrmalā.
1930.gada 18. jūlija rītā dzīvokļa saimniece atrod Jāni Ziemeļnieku mirušu.
Vai tā bija nejaušība, pārdozētas narkotikas? Nekas it kā neliecināja par tik drīzu aiziešanu.
1987. gadā pie mājas Strenčos, Rīgas ielā 17, atklāta piemiņas plāksne.
Aleksandrs Čaks par J. Ziemeļnieku raksta: “Ziemeļnieka dzeja apēda viņa sirdi, visu viņa īso un satraukto mūžu, ja tas savai dzejai ziedoja ne vien savu talantu un prātu, bet arī visas savas jūtas un instinktus.”
Avoti:
https://www.literatura.lv/personas/janis-ziemelnieks (skat.27.11.2025.)
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/kas-sapeja-dzejniekam-janim-ziemelniekam.a425425/ (skat.27.11.2025.)
https://letonika.lv/literatura/Section.aspx?f=1&id=2190869 (skat.27.11.2025.)
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/atklaj-pieminekli-janim-ziemelniekam.a63478/ (skat.27.11.2025.)
Strenči
Kur Gauja vaidot priežu mežos lokās
Un debess vaigs pret tālēm skumji griezts,
Starp četriem ceļiem, kuri sadod rokas,
Uz sārtas smilts stāv drūmais Strenču miests.
Še dzīves straujums mūžam vairās mājot,
Jo tēva pēdās staigā liels un mazs,
Un, savvaļā cits citu aprunājot,
Bez vainas skauž un laiski žāvājas.
Še dienas lien kā slimā murgā gausi,
Pat slimnīca aiz augstās sētas snauž,
Kur baltie name spēd kā galvas kausi
Un priežu galus vēsma nenoglauž.
Tik vasarā še debess gaišā liesma,
Kā virus citur – laipnā tīksmē zied
Un tālu vērī lakstīgalas dziesma
Par mīlas ilgām pusnakts tumsā dzied.