Izvēlne Aizvērt

Īles nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta.

 

Īles bunkurs
Īles nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta (Foto R. Ķipurs 2020)
Īles bunkurs
Īles nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta (Foto R. Ķipurs 2020)
Īles bunkurs
Īles nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta (Foto R. Ķipurs 2020)

Īles nacionālo partizānu bunkurs AS „Latvijas valsts meži” (LVM) Zemgales mežsaimniecības Īles meža iecirknī, Zebrenes pagasts, 56.578862, 22.924877

Sākums: 1947. gadā – izveidojās arī Kārļa Kraujas vadītā partizānu grupa , īstajā vārdā Visvalža Brizgas vadībā,  kas slēpās Zemgales mežos. 1948. gada oktobrī grupai pievienojās arī deviņi lietuviešu partizāni. 1948./49. g. ziemā Jelgavas apriņķa Lielauces, Īles un Zebrenes pagastu robežu tuvumā, netālu no Īles mežniecības, 300 m ziemeļos no “Priedīšu” mājām nacionālie partizāni uzcēla bunkuru kā pagaidu mītni, lai pārlaistu Īles mežos ziemu un pavasarī dotos jau prom.

Viņi savai mītnei bija izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām. Bunkurs tika izbūvēts 9×6 metrus liels un izmēru ziņā ir lielākais zināmais slēgtais nacionālo partizānu bunkurs Latvijā. Tajā bija vietas 30 cilvēkiem, pārtikas krājumiem, ieroču un munīcijas rezervēm. Grupā bija 27 dalībnieki, no tiem 1949. gada 17. martā kaujā piedalījās 24 vīri, 15 latvieši un 9 lietuvieši.

Kauja: 1949. gada 17. martā 24 partizāni (zīmīgi, ka čekas karaspēks nacionālajiem partizāniem uzbruka tikai dažas dienas pirms 1949. gada 25. martā gaidāmās latviešu izsūtīšanas uz Sibīriju), kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. (Kārlis Krauja starp viņiem nebija – viņš krita cīņā 1950. gadā Saldū. Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka.). 1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka vadībā sāka uzbrukumu. Pastāv versija (Donats GREIZIS), ka partizānu bunkura uzrādītājs bijis Krusts-Kaminskis. Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju. Kā liecina PSRS Valsts Drošības ministrijas (VDM) Iekšējā karaspēka 5. divīzijas komandiera ģenerālmajora P. Ļeontjeva 1949. g. 16.03. apstiprinātais uzbrukuma plāns, tajā piedalījās 760 vīru liela apvienotā VDM karaspēka vienība, kuras sastāvā bija Latvijas teritorijā dislocēto VDM 5. divīzijas 261., 36. un 32. pulku karavīri un virsnieki, no tiem 600 bija bloķējošajā grupā, 120 izlūkgrupā un 40 – rezerves grupā. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles.
Piemiņas vieta: 1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un 1992. gada 14. novembrī apbedīja Dobeles Virkus kapos. “Meža brāļu” mirstīgās atliekas iesvētī­ja katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un prāvests Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem at­deva no GULAG-a atgriezušies cīņu biedri: Modris Zihmanis. Alfons Kalniņš un Augusts Legzdinš.

Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.

Jau 90. gadu vidū, Īles mežniecības pastāvēšanas laikā iezīmētā un izraktā bunkura aprises tika izliktas ar baļķiem. 2007. gadā Meža dienu talkas laikā tika uzsākti bunkura atjaunošanas darbi pēc izdzīvojušā partizāna Modra Zihmaņa atmiņām. Savu 60. Gadadienu 2009.g. bunkurs sagaidīja tāds, kādu to partizāni uzcēla 1948. gada rudenī. Taču bunkuram nebija lemts ilgs mūžs un tas sāka iegrūt. 2013.g ar LVM atbalstu bunkurā tika uzsākti vērienīgi atjaunošanas darbi papildinot ar nopietnu dzelzsbetona pamata konstrukciju. 2014. gada 17.martā Dobeles rajona Īles pagastā notika nacionālo partizānu atjaunotā bunkura iesvētīšana. Viņu vidū bija arī liepājnieks Modris Zihmanis – vienīgais vēl dzīvais lielākās Zemgales partizānu grupas dalībnieks. Ir piepildījusies abu vēl dzīvo partizānu Modra Zihmaņa un Alfona Kalniņa, kā arī bijušās partizānu sakarnieces, Nacionālo partizānu Liepājas nodaļas vadītājas Birutas Rodovičas vēlēšanās. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie ceļa uz bunkuru ir izvietots informācijas stends.

2015.gada 11. septembrī, pie Īles nacionālo partizānu bunkura Dobeles novada Zebrenes pagastā notika pieminekļa atklāšana Īles bunkura nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem. Pieminekļa atklāšanā piedalījās pēdējais dzīvais Īles nacionālo partizānu grupas dalībnieks, Liepājas dzejnieks un publicists Modris Zihmanis (Liepājnieks Modris Zihmanis ir viens no tiem, kuram savā ziņā palaimējās, ka nāvessodu aizstāja ar ilgstošu ieslodzījumu) un partizānu sakarniece Biruta Rodoviča, kas bija arī pieminekļa idejas autore. Pieminekļa autors un mākslinieks ir Voldemārs Kandevics.

Avoti:

https://www.dobele.lv/lv/tourism/pieminekli-un-pieminas-vietas/iles-nacionalo-partizanu-bunkurs-un-pieminas-vieta (skat.29.11.2020)

https://www.lvm.lv/jaunumi/arhivs/2015/2460-nacionalo-partizanu-bunkurs-iles-mezos(skat.29.11.2020)

https://www.delfi.lv/turismagids/latvija/iles-partizanu-bunkurs-kur-tiesi-pirms-68-gadiem-notika-nevienlidziga-un-asinaina-kauja.d?id=48631617 (skat.29.11.2020)

http://m.travelnews.lv/?pid=48169 (skat.29.11.2020)

https://www.liepajniekiem.lv/zinas/novados/atklas-atjaunoto-nacionalo-partizanu-bunkuru/komentari/ (skat.29.11.2020)

https://timenote.info/lv/events/Iles-kauja (skat.29.11.2020)

https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/ile-atklaj-pieminekli-nacionalajiem-partizaniem-un-vinu-atbalstitajiem.a144716/ (skat.29.11.2020)

http://lpra.vip.lv/vasilevskis.htmFoto (skat.29.11.2020): Gatis Dieziņš/Aizsardzministri

https://www.sargs.lv/lv/latvija/2019-03-18/pieminas-pasakums-pie-iles-bunkura

https://www.la.lv/iemuzina-cinitaju-pieminu (skat.29.11.2020)

Uzbrukumu sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:

“Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas – Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle (“Dionijs”) steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams.

Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus.

Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai.

Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj.

Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj.

Lietuvietim Smilgām nervu šoks.

Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies.

Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu “Mičmanis” – Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas.

“Miks” – Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts.

Platais – kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā.

Tas mūsu pavāra – Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību.”

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

EnglishDeutschLatviešu valodaРусский